es kādreiz domāju, ka ir dažādas mīlestības un ir īstākas un mazāk īstas un pavisam neīstas mīlestības, kā arī visādas ētiskās mīlestības, beznosacījumu, utt. pirms kāda laika sapratu, ka tā visa ir viena mīlestība, tikai dažādās izpausmēs, pakāpēs un aspektos, šī man bija svarīga atklāsme. proti, ka beznosacījumu mīlestība ir kaut kas no erosa, un otrādi, erosā kaut kas no beznosacījumu ētiskās mīlestības, dažādas fāzes, kas ir likumsakarīgi, jo mīlestība ir liels un teju neaptverams fenomens, kam mēs izdomājam visādus institucionalizētos rāmjus un mēģinām virzīt tās enerģiju konkrētos virzienos. nav jābaidās, ka mīlestība at times ir arī nosacīta, varbūt pat ritualizēta un instrumentāla, varētu rasties iespaids, ka tas kaut kā aptraipa lielo mīlestību, taču mēs esam cilvēki, un mūsu mīlestība ir cilvēciska, kā cilvēciski mēs esam gan dabas kauzalitātes/nepieciešamības pusē, gan dievišķa bliss brīvības pusē. tā arī mīlestībā.