21 April 2015 @ 06:48 pm
it's gonna get you someday  
kaada jeega lolot sajuutas un ceriibas dveeselee. viss ir apshaubaams, un tas ir tikai laika jautaajums liidz naakamais dziives fenomens kljuust apshaubaams=neiists. nekas nekad nesaakas un viss vienmeer beidzas. kaada jeega celt smagos acu plakstus lai veerots skaistumaa, ja skaistums ir sveshs un nejuutiigs un nesasniedzams gandriiz nereaals.

kaapeec katru gadu pavasarii uzzied koki un pukjes lai jau peec paaris meeneshiem viss buutu kails un miris.

kaapeec es turpinu dariit dziives darbiibas kaa izpildot savaadus elpas vilcienus, ja viss vienmeer beidzas vienaadi. man ir sajuuta ka manaam darbiibaam nav nekaadas potences. es juutu ka es vienmeer izsliidu cauri dziivei nekam nepieskaroties. kaapeec viss ir tik futile un taja pashaa laikaa skaists.

kaapeec viss ir tik skaists un tik daudz un tik tukshs un paarejoshs. starp cilveeku un objektu molekulaam ir tukshums, un varbuut tumshaa mateerija sliid cauri un visu izkliedee kaa putekljus. nekas nav pietiekami stiprs un iists. visu var izaardiit un izkliedeet.

es visu laiku juutos apmuljkjota, cik viss izskataas iists, skaists un nemainiigs, bet patiesiibaa mani un visu man apkaart katru mirkli kliedee tumshaa mateerija un haoss kaa divi ljaundari cheesy fantasy movie
 
 
( Post a new comment )
[info]methodrone on April 27th, 2015 - 06:39 pm
jaa viss, ko tu saki, taa ir. bet tas, ka kaut kas kaut kaa konkreeti ir vai ir bijis kaadam cilveekam, vai pastaav kaa iespeeja, manaa pasaulee neko nenoziimee.

es jau sen esmu atmetusi domu, ka i could ever reason with myself. tam buutu nepiecieshams, lai es buutu a free agent in control execising totally free will. bet paarsvaraa es juutos kaa pasaule vienkaarshi dara lietas caur mani, un es to meegjinu kaut kaa saglaabt meegjinot analizeet, un piemekleet vaardus, kas to vareetu kaut kaa aprakstiit.

vai var aaraa vispaar iziet bez jebkaadaam ieprieksheejaam gaidaam?

es kaut kaadaa liimenii nespeeju aptvert nonduality. es ticu nonduality daljeeji, bet varbuut es esmu neatgriezeniski piesaatinaajusies ar duality, lai jebkad redzeetu lietas skaidri.

kameer tu un buda un heegelis redzat intricate patterns un concise, defined correlations of infinitude and nothingness un tamliidziigi, es redzu tikai saapes lol.

es laikam paaraak esmu noticeejusi tam, ka esmu cilveeks.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
(Anonymous) on April 28th, 2015 - 12:46 am
nu paga, Nekas un sāpes, pastāvēšana un sāpes, oblivion un sāpes.
bet kāpēc?

labi, man liekas, Trīrs Antikristu taisīja ar domu parādīt, ka daba nav romantiķu idillizētā lieta, ka dabā ir kaut kas primevally evil, ka daba ir sātana baznīca, ka dabā ir daudz ciešanu un nāves, utt (viņš to darīja, iedvesmojoties no vienas filmas par kādu neskarto Polijas mežu/rezervātu).
ok, sāpes un ciešanas. nu un? bet nevis 'nu un' tādā vienaldzības un aukstasinības nozīmē, to es arī domāju attiecībā uz nonduality, rezultātam nevajadzētu pofigismam un nevermindness. rūpes un zināmas modulācijas 'nu un', manuprāt, var koeksistēt. dzīvības fenomens, ka dzīvība flickers and sways amidst the wast darkness of nothingness. labi, mēs mēdzam domāt par dzīvības trauslumu un utter insignificance uz oblivion un nekā fona, no kura tā iznirst un uz kuru tā aiziet, un tomēr - natality, cik dzīvība īstenībā ir sīksta, cik ļoti tā tiecas pastāvēt un būt - tieši šajā formā, tieši šajā manifestācijā, nevis kādā citā, kuru taču tik vienkārši varētu dāvāt nebūtība

Heidegers, piemēram, teiktu, ka tieši tāpēc, ka nāve ir mūsu klātesamības galējā un pēdējā iespēja, iespēja, ka klātesamības vairs nav, klātesamības neiespējamības iespējamība - ka tas mūs tieši padara par cilvēkiem

(labi, viņam ir tādi rietumniekiem klasiski izteikumi, kā "dzīvnieks nemirst, viņš nobeidzas/nosprāgst", vai, ka dzīvnieks, ķirzaka uz akmens ir pasaules pārņemta) tev varbūt ir tā, ka esi pasaules pārņemta, bet vienlaikus spēj reflektēt par šo stāvokli
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on April 29th, 2015 - 06:18 pm
mani savaa zinjaa apmierina tas, ka ir naave. es pienjemu un apbriinoju 'buushanu cilveekam'. jo saapes un prieks shkjiet absoluuti legitimate dziives sastaavdaljas, kuras dazhreiz nevar atshkjirt, kas var buut lieliski un produktiivi.

taas saapes un tas kas mani laikam frustree ir much more intricate. tas, ka pasaule dziivo taa it kaa 'cilveeks' un 'dziiviiba' un 'esiiba' neko nenoziimeetu. siikumaini, vienaldziigi. un es sevi frustreeju, jo mani ir bail taa nedziivot, un es nezinu kaadi ir citi veidi kaa nedziivot siikumaini. tas varbuut izklausaas stulbi and not humble enough, bet man tas shkjiet kaa greeks. man shkjiet ka ir ljoti neveseliigi intensiivi reflekteet, introspekteet, bet es nejuutos kaa manaam reflekcijaam pasaulee buutu vietas.

es piekriitu Heidegeram. protams, ka naave cilveeku padara par cilveeku. un atkal, tikai tad ja nebuutu naaves es domaaju buutu pieljaujams dziivot bezceremoniaali.

daba ir ljauna, jo vinja ir skaista, bet bezceremoniaala. mani paarnjem shausmas, kad kaut kas ir skaists bet unacknowledged, unrecognized. visam pasaules skaistumam ir jaaatrod vieta kaut kaadaa apzinjaa. bet shkjiet, ka apzinajaa ir miljons citu siikumainu lietu.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
(Anonymous) on April 30th, 2015 - 04:22 am
ok, pasaule dzīvo tā, it kā tās lietas neko nenozīmētu. nu un? "fear most of all to be in error", bet uz ko tam jāatiecas vairāk, uz tevi, vai uz pasauli? uz pasauli ir jāskatās, protams, bet lielākie ļaunumi rodas no salīdzināšanas. pasaule dzīvo kā grēkā, nu labi, tad esi pasaules gaisma, viena no pasaules gaismām.

bet ko nozīmē, ka "manaam reflekcijaam pasaulee buutu vietas", vai tad viņas jau nav pasaulē, vai tad viņas jau nav radušas tajā savu vietu? domas ir dabiskas, refleksija arī. paskaties, pats vārds, reflectio, reflecting, savā ziņā, reflektējot atspoguļojas pasaule, reizēm skaidri, reizēm miglaini kā spogulī, reizēm vispār greizā spogulī, bet atspoguļojas, ne obligāti tā vienmēr ir spoguļa vaina, vienkārši pasaule tāda ir, fluxus, nevienkārša, dompilna, ambiguous. mēdz runāt, ka domājot un reflektējot mēs transcendējam sevi. man liekas, tas vienlaikus nozīmē tiki to, ka mēs refleksijā atspoguļojam trancendenci, ko pasaule rāda mums.

bet es nezinu, kā vispār var dabai piedēvēt "ļauno" vai "labo". man liekas, daba ir precīza. man ir garas pārdomas par to, kā tādi nojēgumi kā "survives the fittest", 'sugu izdzīvošana', "adaptācija", detrminisms, dabs vienaldzība, utt, ka tas viss ir gross misunderstanding un antropomorfizācija, kaut kādu cilvēkbūšanas kaprīžu pārnešana uz dabas norisi. piemēram, dinozauri. no cilvēku skatpunkta, neizdzīvoja, nepiemērojās, gēni neturpinājās, bija interesanti, bet tas arī viss, utt. bet man liekas - un tas ir liels noslēpums un mistika - ka no dabas skatpunkta dinozauri vēl joprojām ir, un ir skaisti un meaningful, ka tas nav failure un "neizdevies produkts" (wtf no cilvēka skatpunkta), jo dabā pirms un pēc nav nozīmei, visi punkti ir. no cilvēka skatpunkta there's so much waste of energy and splendour in nature (ziedu ziedēšana, piemēram, excess and overabundance), bet no dabas viedokļa, tas ir kaut kas starp absolūtu necessity un absolūtu freedom, turklāt - pilnīgi normāli. jo "nenormāli" vai anomāli - to var izdomāt tikai kāds twisted cilvēka prāts
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on May 6th, 2015 - 02:53 pm
tieshi taapeec, ka zinu cik cilveeks ir ljoti ieviistiits pasaulee, un ar to sasaistiijies, es akuuti izjuutu to kontrastu, kas muuzhiigi plaukst manaa apzinjaa. jo vairaak es nodefineeju un piekjeros savam pasaules redzeejumam, jo vairaak es redzu cik tie skaudri kontrastee ar domineejoshajiem pasaules redzeejumiem. no vienas puses tas ir interesanti un fascineejoshi in itself, no otras puses atkal doom, angst, saapes, dualitaate. no, i cannot embrace both as two sides of the same thing, es zinu ka viens komplementee otru. bet kameer man pietruukst kaut kaada crucial izpratnes elementa, shiis svaarstiibas un kontrasti, nemitiigaa balanseeshana lai smagi nekristu ir tik nejauki.

reflekteeshana ir pasaulee. mani neapmierina, ka ir tik daudz reflekteeshanas, kameer lietas vienmeer notiek pashas no sevis. cilveeks muuzhu nodziivo pa pusei murky reflekciju murgaa savaa galvaa, kameer apakaart leitas notiek no sevis un ir prastas. dziive vienmeer ir prasta un vienkaarsha, bet reflekteeshana pasauli salauzh miljons abraziivaas, nesaderiigaas, konfilteejoshaas lauskaas. kam par prieku? kam tas ir deriigi?

es tev piekriitu par dabu. taa shkjiet tragjiska, waste of splendour, ciniska tikai caur cilveeka iisaas, trauslaas dziives perspektiivu. daba pati savaa zinjaa ir muuzhiiga un nekas nav a waste, viss cikliski atkaartojas, izzuud un rodas no jauna inifinitely. bet vai tas ir nepareizi cilveekam skatiites uz pasauli caur sevi? kaa lai cilveeks skataas uz pasauli caur visu pasauli? kas ir tas iztrukstoshais elements cilveeka sapratnee, kas tam ljautu skatiities 'pareizi'? es tik ljtoi gribu saprast lietas pareizi, bet vai tas ir iespeejams?
(Reply) (Parent) (Link)