kaada jeega lolot sajuutas un ceriibas dveeselee. viss ir apshaubaams, un tas ir tikai laika jautaajums liidz naakamais dziives fenomens kljuust apshaubaams=neiists. nekas nekad nesaakas un viss vienmeer beidzas. kaada jeega celt smagos acu plakstus lai veerots skaistumaa, ja skaistums ir sveshs un nejuutiigs un nesasniedzams gandriiz nereaals.

kaapeec katru gadu pavasarii uzzied koki un pukjes lai jau peec paaris meeneshiem viss buutu kails un miris.

kaapeec es turpinu dariit dziives darbiibas kaa izpildot savaadus elpas vilcienus, ja viss vienmeer beidzas vienaadi. man ir sajuuta ka manaam darbiibaam nav nekaadas potences. es juutu ka es vienmeer izsliidu cauri dziivei nekam nepieskaroties. kaapeec viss ir tik futile un taja pashaa laikaa skaists.

kaapeec viss ir tik skaists un tik daudz un tik tukshs un paarejoshs. starp cilveeku un objektu molekulaam ir tukshums, un varbuut tumshaa mateerija sliid cauri un visu izkliedee kaa putekljus. nekas nav pietiekami stiprs un iists. visu var izaardiit un izkliedeet.

es visu laiku juutos apmuljkjota, cik viss izskataas iists, skaists un nemainiigs, bet patiesiibaa mani un visu man apkaart katru mirkli kliedee tumshaa mateerija un haoss kaa divi ljaundari cheesy fantasy movie