mani savaa zinjaa apmierina tas, ka ir naave. es pienjemu un apbriinoju 'buushanu cilveekam'. jo saapes un prieks shkjiet absoluuti legitimate dziives sastaavdaljas, kuras dazhreiz nevar atshkjirt, kas var buut lieliski un produktiivi.

taas saapes un tas kas mani laikam frustree ir much more intricate. tas, ka pasaule dziivo taa it kaa 'cilveeks' un 'dziiviiba' un 'esiiba' neko nenoziimeetu. siikumaini, vienaldziigi. un es sevi frustreeju, jo mani ir bail taa nedziivot, un es nezinu kaadi ir citi veidi kaa nedziivot siikumaini. tas varbuut izklausaas stulbi and not humble enough, bet man tas shkjiet kaa greeks. man shkjiet ka ir ljoti neveseliigi intensiivi reflekteet, introspekteet, bet es nejuutos kaa manaam reflekcijaam pasaulee buutu vietas.

es piekriitu Heidegeram. protams, ka naave cilveeku padara par cilveeku. un atkal, tikai tad ja nebuutu naaves es domaaju buutu pieljaujams dziivot bezceremoniaali.

daba ir ljauna, jo vinja ir skaista, bet bezceremoniaala. mani paarnjem shausmas, kad kaut kas ir skaists bet unacknowledged, unrecognized. visam pasaules skaistumam ir jaaatrod vieta kaut kaadaa apzinjaa. bet shkjiet, ka apzinajaa ir miljons citu siikumainu lietu.