tieshi taapeec, ka zinu cik cilveeks ir ljoti ieviistiits pasaulee, un ar to sasaistiijies, es akuuti izjuutu to kontrastu, kas muuzhiigi plaukst manaa apzinjaa. jo vairaak es nodefineeju un piekjeros savam pasaules redzeejumam, jo vairaak es redzu cik tie skaudri kontrastee ar domineejoshajiem pasaules redzeejumiem. no vienas puses tas ir interesanti un fascineejoshi in itself, no otras puses atkal doom, angst, saapes, dualitaate. no, i cannot embrace both as two sides of the same thing, es zinu ka viens komplementee otru. bet kameer man pietruukst kaut kaada crucial izpratnes elementa, shiis svaarstiibas un kontrasti, nemitiigaa balanseeshana lai smagi nekristu ir tik nejauki.

reflekteeshana ir pasaulee. mani neapmierina, ka ir tik daudz reflekteeshanas, kameer lietas vienmeer notiek pashas no sevis. cilveeks muuzhu nodziivo pa pusei murky reflekciju murgaa savaa galvaa, kameer apakaart leitas notiek no sevis un ir prastas. dziive vienmeer ir prasta un vienkaarsha, bet reflekteeshana pasauli salauzh miljons abraziivaas, nesaderiigaas, konfilteejoshaas lauskaas. kam par prieku? kam tas ir deriigi?

es tev piekriitu par dabu. taa shkjiet tragjiska, waste of splendour, ciniska tikai caur cilveeka iisaas, trauslaas dziives perspektiivu. daba pati savaa zinjaa ir muuzhiiga un nekas nav a waste, viss cikliski atkaartojas, izzuud un rodas no jauna inifinitely. bet vai tas ir nepareizi cilveekam skatiites uz pasauli caur sevi? kaa lai cilveeks skataas uz pasauli caur visu pasauli? kas ir tas iztrukstoshais elements cilveeka sapratnee, kas tam ljautu skatiities 'pareizi'? es tik ljtoi gribu saprast lietas pareizi, bet vai tas ir iespeejams?