ok, pasaule dzīvo tā, it kā tās lietas neko nenozīmētu. nu un? "fear most of all to be in error", bet uz ko tam jāatiecas vairāk, uz tevi, vai uz pasauli? uz pasauli ir jāskatās, protams, bet lielākie ļaunumi rodas no salīdzināšanas. pasaule dzīvo kā grēkā, nu labi, tad esi pasaules gaisma, viena no pasaules gaismām.

bet ko nozīmē, ka "manaam reflekcijaam pasaulee buutu vietas", vai tad viņas jau nav pasaulē, vai tad viņas jau nav radušas tajā savu vietu? domas ir dabiskas, refleksija arī. paskaties, pats vārds, reflectio, reflecting, savā ziņā, reflektējot atspoguļojas pasaule, reizēm skaidri, reizēm miglaini kā spogulī, reizēm vispār greizā spogulī, bet atspoguļojas, ne obligāti tā vienmēr ir spoguļa vaina, vienkārši pasaule tāda ir, fluxus, nevienkārša, dompilna, ambiguous. mēdz runāt, ka domājot un reflektējot mēs transcendējam sevi. man liekas, tas vienlaikus nozīmē tiki to, ka mēs refleksijā atspoguļojam trancendenci, ko pasaule rāda mums.

bet es nezinu, kā vispār var dabai piedēvēt "ļauno" vai "labo". man liekas, daba ir precīza. man ir garas pārdomas par to, kā tādi nojēgumi kā "survives the fittest", 'sugu izdzīvošana', "adaptācija", detrminisms, dabs vienaldzība, utt, ka tas viss ir gross misunderstanding un antropomorfizācija, kaut kādu cilvēkbūšanas kaprīžu pārnešana uz dabas norisi. piemēram, dinozauri. no cilvēku skatpunkta, neizdzīvoja, nepiemērojās, gēni neturpinājās, bija interesanti, bet tas arī viss, utt. bet man liekas - un tas ir liels noslēpums un mistika - ka no dabas skatpunkta dinozauri vēl joprojām ir, un ir skaisti un meaningful, ka tas nav failure un "neizdevies produkts" (wtf no cilvēka skatpunkta), jo dabā pirms un pēc nav nozīmei, visi punkti ir. no cilvēka skatpunkta there's so much waste of energy and splendour in nature (ziedu ziedēšana, piemēram, excess and overabundance), bet no dabas viedokļa, tas ir kaut kas starp absolūtu necessity un absolūtu freedom, turklāt - pilnīgi normāli. jo "nenormāli" vai anomāli - to var izdomāt tikai kāds twisted cilvēka prāts

tieshi taapeec, ka zinu cik cilveeks ir ljoti ieviistiits pasaulee, un ar to sasaistiijies, es akuuti izjuutu to kontrastu, kas muuzhiigi plaukst manaa apzinjaa. jo vairaak es nodefineeju un piekjeros savam pasaules redzeejumam, jo vairaak es redzu cik tie skaudri kontrastee ar domineejoshajiem pasaules redzeejumiem. no vienas puses tas ir interesanti un fascineejoshi in itself, no otras puses atkal doom, angst, saapes, dualitaate. no, i cannot embrace both as two sides of the same thing, es zinu ka viens komplementee otru. bet kameer man pietruukst kaut kaada crucial izpratnes elementa, shiis svaarstiibas un kontrasti, nemitiigaa balanseeshana lai smagi nekristu ir tik nejauki.

reflekteeshana ir pasaulee. mani neapmierina, ka ir tik daudz reflekteeshanas, kameer lietas vienmeer notiek pashas no sevis. cilveeks muuzhu nodziivo pa pusei murky reflekciju murgaa savaa galvaa, kameer apakaart leitas notiek no sevis un ir prastas. dziive vienmeer ir prasta un vienkaarsha, bet reflekteeshana pasauli salauzh miljons abraziivaas, nesaderiigaas, konfilteejoshaas lauskaas. kam par prieku? kam tas ir deriigi?

es tev piekriitu par dabu. taa shkjiet tragjiska, waste of splendour, ciniska tikai caur cilveeka iisaas, trauslaas dziives perspektiivu. daba pati savaa zinjaa ir muuzhiiga un nekas nav a waste, viss cikliski atkaartojas, izzuud un rodas no jauna inifinitely. bet vai tas ir nepareizi cilveekam skatiites uz pasauli caur sevi? kaa lai cilveeks skataas uz pasauli caur visu pasauli? kas ir tas iztrukstoshais elements cilveeka sapratnee, kas tam ljautu skatiities 'pareizi'? es tik ljtoi gribu saprast lietas pareizi, bet vai tas ir iespeejams?