nu paga, Nekas un sāpes, pastāvēšana un sāpes, oblivion un sāpes.
bet kāpēc?

labi, man liekas, Trīrs Antikristu taisīja ar domu parādīt, ka daba nav romantiķu idillizētā lieta, ka dabā ir kaut kas primevally evil, ka daba ir sātana baznīca, ka dabā ir daudz ciešanu un nāves, utt (viņš to darīja, iedvesmojoties no vienas filmas par kādu neskarto Polijas mežu/rezervātu).
ok, sāpes un ciešanas. nu un? bet nevis 'nu un' tādā vienaldzības un aukstasinības nozīmē, to es arī domāju attiecībā uz nonduality, rezultātam nevajadzētu pofigismam un nevermindness. rūpes un zināmas modulācijas 'nu un', manuprāt, var koeksistēt. dzīvības fenomens, ka dzīvība flickers and sways amidst the wast darkness of nothingness. labi, mēs mēdzam domāt par dzīvības trauslumu un utter insignificance uz oblivion un nekā fona, no kura tā iznirst un uz kuru tā aiziet, un tomēr - natality, cik dzīvība īstenībā ir sīksta, cik ļoti tā tiecas pastāvēt un būt - tieši šajā formā, tieši šajā manifestācijā, nevis kādā citā, kuru taču tik vienkārši varētu dāvāt nebūtība

Heidegers, piemēram, teiktu, ka tieši tāpēc, ka nāve ir mūsu klātesamības galējā un pēdējā iespēja, iespēja, ka klātesamības vairs nav, klātesamības neiespējamības iespējamība - ka tas mūs tieši padara par cilvēkiem

(labi, viņam ir tādi rietumniekiem klasiski izteikumi, kā "dzīvnieks nemirst, viņš nobeidzas/nosprāgst", vai, ka dzīvnieks, ķirzaka uz akmens ir pasaules pārņemta) tev varbūt ir tā, ka esi pasaules pārņemta, bet vienlaikus spēj reflektēt par šo stāvokli