18 March 2015 @ 04:14 pm
 
es gribu lai visi pazuud no manas maajas, un beidz man suutiit savas pacinjas un glabaat savas mantas un braukt ciemos un drupinaaties uz manaam griidaam un smeereet manu virtuvi un vannasistabu. es gribu vienkaarshi visu atlikusho dziivi viena seedeet tiiraa istabaa un gremdeeties tragjiskaa eksistenciaalaa transaa, kas ir tik ruugts kaa gada pirmaas veermeles.

man riebjas, ka man vienmeer ir visus cilveekus zheel, un ka es nekad nespeeju justies pilnasiniigi savtiiga taa kaa mans sociopaatiskais draugs juusans kursh paarguleeja ar visaam beibeem un peec tam izlikaas ka vinjas nepaziist. es negribu buut ar visu entangled un es gribu buut atevishkjs objekts no kosmiskaas apzinjas. es gribu atshkjelties no kosmiskaas apzinjas un radiit pavisam jaunu kosmiskaas apzinjas realm, kur nebuutu cilveeki un objekti ne iisti ne holograafiski, kur es vienkaarshi buutu bez nepiecieshamiibas radiit mazveertiigaaku apzinju kas vareetu drochiit pati uz sevi apbriinojot kaadu lielisku kosmosu un evoluuciju taa ir radiijusi.

es negribu padoties nekaadaam dieva un miilestiibas un zen pluusmaam, kas mani stuureetu pa dziives upi, es negribu buut siiks kjermenisks instruments.
 
 
( Post a new comment )
(Anonymous) on March 18th, 2015 - 11:12 pm
Bet būt dievā, t.sk. arī mīlestībā vai zenā arī ir vislielākā brīvība, tā ir antitēze instrumentālismam.
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on March 19th, 2015 - 01:29 am
savaa zinjaa es juutos absoluuti briiva, jo es nevaru noliegt ka kaut kaadaa liimenii es taadu bezgaliigu briiviibu apzinos kaa savu buutiibu. bet tomeer man ir kjermenis, kas reagjee uz pasaules konstrukcijaam sev ierastos veidos.

un taa bezgaliigaas briiviibas un beznosaciijumu miilestiibas sajuuta arvien un arvien aizmieg, iekriit taadaa pusmiedzii liidz ko kjermenis un praats kaarteejo reizi aizkjeras aiz kaadas no pasaules konstrukcijaam. varbuut tas tikai noziimee to, ka briiviibas ideja man ir tikai kaarteejaa praata konstrukcija, un es veel ilgi maldiishos shajaa nepatiikamajaa praata labirintaa.

vai tad tu nejuuties kaa instruments? un ja juuties un esi mieraa ar to, tad kaa tas ir iespeejams buut mieraa ar to?
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
(Anonymous) on March 19th, 2015 - 12:57 pm
bet ja nu tā ir viltus dihotomija, radikālā brīvība un instrumentalitāte? Luters rakstā 'Par kristīgo brīvību' runā par simil iustus et peccator, kristietis ir grēcinieks, taču vienlaikus taisnots, turpat viņš raksta arī par to, ka kristietis ir visu lietu kalps, taču vienlaikus kristietis ir absolūti brīvs (viņš lieto 'kungs pār visām lietām'), ok, kristīgajā stāstā galu galā šī dialektika atceļas par labu absolūtajai brīvībai pēc pasaules un samaitātās, pakļautās (ne-brīvās) miesas gala un pārradīšanas.

bet atceries zen. kas ir divas labākās un dabiskākās, pietuvinātākās meditācijas? klausīšanās sirdspukstos un, manuprāt, labākā - elpošana. proti, zens saka, ka šis pretstats, šis duālisms, radikāla brīvība un radikāla nepieciešamība, instrumentalitāte, ka tas viss ir ilūzija. tāpēc elpošana ir labākais piemērs, uz ko fokusēties: no vienas puses elpošana notiek pati no sevis, no otras puses tu vari kontrolēt elpošanu. tātad meditatīvās iedziļināšanās mērķis ir tik ļoti vērst uzmanību uz to, kā notiek elpošana, līdz pats apzināti vairs nekontrolē elpošanu un ĻAUJ tam notikt brīvi, pašam no sevis, kas zenā pats svarīgākais - dabiska izpausme. proti, koncentrēšanās uz elpošanu mums māca, ka dabiska, nepiespiesta elpošana vienlaikus ir visbrīvākā, tīrākā un vieglākā norise, spontāna, nekontrolēta, paša no sevis, bet no otras puses tai ir sava kārtība, it kā stingra kauzalitāte, bet galu galā tā ir nedz viens, nedz otrs, tīrs zen, viņš vienkārši ir.

kad šo saprot, tad vairs neuztraucās nedz par radikālās brīvības īstenošanu, nedz par pakļautību un instrumentu, tu saproti, ka tā ir prāta slinkuma radīta ilūzija, un tas ir ļoti atbrīvojoši, tas pats vecais labais mindfulness
(kas man liekas paradoksāli, kristietība mistiskā kārtā vedina domāt par to pašu, vismaz luteriskā plaknē: kas man jādara, lai es taptu pestīts? frankly said, tu nevari darīt NEKO, lai tiktu pestīts, ja nu vienīgi ticēt, ka viss ir piedots (un tas arī ir jautājums, vai tu maz tici pats no sevis un saviem spēkiem), un tā ļaušanās un sajūta, ka viss ir piedots dzemdina tādu brīvības sajūtu (galvenais tai noticēt un paļauties, uz-ti-cē-ties), ka pateicībā tu dari mīlestību, tu vari visu, un tu vairs neesi instruments tā kunga rokās, bet gan co-worker in love)
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on March 19th, 2015 - 09:24 pm
es saprotu par paljaushanos, un to ka pie patiesas buushanas var nonaakt lietas atdodot un palaizhot valjaa nevis tvarstoties pie idejaam (par briiviibu utt.)

bet es vairs nesaprotu kas ir tvarstiishanaas pie idejaam un kas nee. un es vienkaarshi esmu apmaldiijusies apzinjas liimenjos. man shkjita ka briiva buushana ir kaa taisne, un praats ir kaa liinija ka ar piespiesanos var iet cieshi blakus taisnei, bet bez piespieshanaas liikumo uz augshu un uz leju un kaa veelas. bet tad man shkjiet, ka gan taada tiiras buushanas taisne gan praata liikumjoshaa liinija ir tikai idejas veel substanciaalaakas apzinjas fonaa. bet tas ir atkal bad infinity. es nezinu kur apstaaties.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
(Anonymous) on March 21st, 2015 - 09:21 pm
un ja nu tā ir vēl viena mums ieaudzināta viltus dihotomija, starp prātu un realitāti? es visus savus apziņas produktus un idejas redzu ikpāt reālus kā realitāti. nošķīrums starp domāšanu un būšanu ir tikpat fake kā nošķīrums, ļoti samocītais, starp cilvēku un dabu, kultūru un dabu, civilizāciju un dabu. cilvēki ceļ sev kaut kādus mistiskus pieminekļus un edifices kā elkus, pie kuriem tverties, kad visi last resorts ir krituši un kad nav pie kā pieķerties, jo apakšā, protams, ir tā bezdibenības sajūta. taču mūsu edifices, tai skaitā arī pretty convenient izgudrojums par domāšanas un būšanas nošķīrumu ir tikai kārtējais elks, viltus transcendences glaimi un solījumi. 'sirds' kā apziņas perspektīva, aspekts, sirdsapziņa, piemēram, pat pavisam reāli piedalās pasaulē un makes the difference. idejas, protams, ir reālas. tieši tāpēc par idejām un rūpīgu domāšanu jābūt ļoti skrupulozi atbildīgam, ir ļoti jāseko līdzi tam, ko un kā domā, kā apziņas virsmā uzpeld idejas.
bet tas nav kontrolfrīcisms. te atkal zen, piemēram, kāds meistars uzdeva māceklim mācīties šaut ar loku, bet tā, lai tas notiek maksimāli dabiski, brīvi un nepiespiesti, ka īsti vairs nav nošķīruma starp mācekļa roku, bultas galu un pašu loku, un bultas lidojumu, tīra, absolūta kustība, skaidrs ezers. lieki teikt, ka no mācekļa tas prasīja neskaitāmus vingrinājumus dienu un nakti. un tad vienā bridī tas notiek pats no sevis, nepiespiesti, nenosacīti, brīvi. tāpat ar ideju manifestācijām apziņas plaknē. piemēram, tējas ceremonija. visas kustības no malas izskatās, it kā būtu maksimāli nopulētas, rūpīgi kontrolētas, pārdomātas un tūkstoškārt līdz meistarībai ievingrinātas un atstrādātas. lai gan patiesībaā mērķis un prakse ir tāda, ka viņi to visu veic īpaši pat pie tā nepiedomājot, kā varde, kas ielec dīķi un kā ūdens, kas saviļņojas. tas ir sarežģīti, jā, bet es ticu, ka arī apziņas pasaulē, ganot domas, var panākt to pašu. man liekas, rietumniekiem viens no lielākajiem šķēršļiem, kas liedz šo kristālskaidrību apgūt, ir pārlieku lielā pieķeršanās pie notion of the self, pie mīta par ego, cilvēku, centru, patību un humānismu, ka ir kaut kāds es, kas šo visu veic un kam tas viss ir vajadzīgs. tāpēc, piemēram, pēdējā laikā es daudz domāju par posthumānismu un to, ka manis varbūt nemaz nav. ģeniāli, ne? īstenība, interneta un digitālais laikmets mums var sniegt gana daudz iespēju reflektēt par šādu iespēju, par manis robežām, vietu, kurmsākos, beidzos vai varbūt nemaz vairs neesmu es.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on March 22nd, 2015 - 11:15 pm
es tagad lasu taadu zen graamatu 'i am that', kuraa pierakstiitas sarunas starp vienu guru un dazhaadiem cilveekiem, kas naaca uz vinja dziivokli vinjam uzdot jautaajumus par realitaati, kjermenjiem, praatiem, idejaam un domaam, un to kas no taa visa ir visreaalaakais. lai arii es pilniibaa saprotu taa guru ideju konstrukciju logjiku, un katrs jautaajums, ko tie cilveeki vinjam jautaa shkjiet viegli atbildams, kad shiis idejas ir apzinaatas - es ikdienaa juutos kaa tie jautaataaji, kas atkaarto un atkaarto vienus un tos pashus vecos un naivos jautaajumus, kas ir viegli un sen atbildeeti. un viss deelj praata. es nesaprotu, kas man ir jaadara ar praatu, kas ir praats, vai tas ir reaals, ko tas grib, vai praats ir labs vai slikts, vai ir kaut kas reaalaaks par praatu, un tieshaam kas ir visreaalaakais.

es zinu, ka 'sevis' nav, ka visaadas domas un sajuutas, kas varbuut ir iistas un varbuut nav, vienkaarshi viljnjojas, atnaak un paariet kosmosam ar sevi mijiedarbojoties/ dievam straadaajot pie sava slepenaa plaana. un es juutos, kaa es to reizee izciestu un reizee komenteetu ar apzinju kaut kam vienaldziigam un inertam. dziive shkjiet kaa diivaini lucidity un oblivion briizhi. man ljoti skauzh ka tev un visiem citiem gudrajiem cilveekiem ir paarlieciiba un sapratne par to kas ir reaals, juus esat kaa jeezus kristus bet es esmu muljkjiigs maaceklis, kuram nekad arii laikam nepieleks. un es nesaprotu kaa juus varat dziivot starp cilveekiem, kas nemaz nenojaush visus shos jautaajumus.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
(Anonymous) on March 25th, 2015 - 05:46 pm
tieši tā, prāts arī ir tas, kas to dara neskaitāmas reizes, kā dēļ kādam zen mūkam ir kaut kas jāatkārto un jāslīpē neskaitāmas reizes, līdzīgi ari mandalas taisīšana - tas viss ir tikai prātam. tu vienkārši varbūt vēl taisi mandalu. kaut kad pienāks brīdis, kad tiksi līdz vidum un tad to visu sarežģīto, ar prātu izsekoto un piesūcināto konstrukciju ar vienu vēzienu aizslauka prom vai aizpūš.
prāts, kas ceļ konstrukciju, vingrina sevi, tas vēl ir apmānītais, bad infinity prāts. kad mandalu aizpūš, paliek īstais prāts, kas īstenībā pilnībā sakrīt ar realitāti, kad prāts vairs nebur ilūzijas un pats sevi neuzstāda kā ilūziju ar magnanimous pretenzijām, tad ir tikai realitāte, vai tas ir prāts, vai mežs, pa kuru pastaigājies, kāda atšķirība? robežu īsti nav.

viena no skaistākajām lietām, ko dzirdēju bakalauros, bija par Plotīnu. viņš teicis, ka prāts ir kā cilvēks, kas kontemplatīvi pastaigājas pa pludmali un aiz sevi atstāj pēdu nospiedumus smiltīs, kas ir dvēseles, savukārt dvēseles ir redzamās, materiālas un izzināmās pasaules formas. toties pats prāts, kas pastaigājas, ir bezgalīgā Vienā galīgās pēdas smiltīs.

es neesmu Jēzus. cilvēki ir mans klupšanas akmens, bet viņš mīlēja cilvēkus. es saprotu, ka jāmīl, bet nerodu sevī spēku, gribu, varbūt kaut kādu pasaules gudrību vai svētību, lai viņus mīlētu. tāpēc es neesmu pilnīgi pārliecināts par to, vai tikšu izglābts. no vienas puses man ir interesanti dzīvot starp visiem šiem cilvēkiem, taču arvien augošāks pesimisms par human condition un ietiepīgs lepnums man liedz viņus mīlēt. apzinos, ka no kristietības skatpunkta, tā ir slimība uz nāvi, kuru man ausī čukst cilvēku naidnieks. arī es esmu tikai māceklis, bet man bail, ka ļoti švaks māceklis, kā dēļ laiku galā, un, taisnību sakot, jau tagad, katru brīdi palikšu/palieku aiz borta. un tas ir briesmīgi. man it kā ir skaidrība un miers par eksistenci kā tādu, lucidity, nu jau kādu brīdi, bet mans reluctance towards humanity man saka priekšā, ka patiesībā es neko nesajēdzu and that's kinda sad
(Reply) (Parent) (Link)