un ja nu tā ir vēl viena mums ieaudzināta viltus dihotomija, starp prātu un realitāti? es visus savus apziņas produktus un idejas redzu ikpāt reālus kā realitāti. nošķīrums starp domāšanu un būšanu ir tikpat fake kā nošķīrums, ļoti samocītais, starp cilvēku un dabu, kultūru un dabu, civilizāciju un dabu. cilvēki ceļ sev kaut kādus mistiskus pieminekļus un edifices kā elkus, pie kuriem tverties, kad visi last resorts ir krituši un kad nav pie kā pieķerties, jo apakšā, protams, ir tā bezdibenības sajūta. taču mūsu edifices, tai skaitā arī pretty convenient izgudrojums par domāšanas un būšanas nošķīrumu ir tikai kārtējais elks, viltus transcendences glaimi un solījumi. 'sirds' kā apziņas perspektīva, aspekts, sirdsapziņa, piemēram, pat pavisam reāli piedalās pasaulē un makes the difference. idejas, protams, ir reālas. tieši tāpēc par idejām un rūpīgu domāšanu jābūt ļoti skrupulozi atbildīgam, ir ļoti jāseko līdzi tam, ko un kā domā, kā apziņas virsmā uzpeld idejas.
bet tas nav kontrolfrīcisms. te atkal zen, piemēram, kāds meistars uzdeva māceklim mācīties šaut ar loku, bet tā, lai tas notiek maksimāli dabiski, brīvi un nepiespiesti, ka īsti vairs nav nošķīruma starp mācekļa roku, bultas galu un pašu loku, un bultas lidojumu, tīra, absolūta kustība, skaidrs ezers. lieki teikt, ka no mācekļa tas prasīja neskaitāmus vingrinājumus dienu un nakti. un tad vienā bridī tas notiek pats no sevis, nepiespiesti, nenosacīti, brīvi. tāpat ar ideju manifestācijām apziņas plaknē. piemēram, tējas ceremonija. visas kustības no malas izskatās, it kā būtu maksimāli nopulētas, rūpīgi kontrolētas, pārdomātas un tūkstoškārt līdz meistarībai ievingrinātas un atstrādātas. lai gan patiesībaā mērķis un prakse ir tāda, ka viņi to visu veic īpaši pat pie tā nepiedomājot, kā varde, kas ielec dīķi un kā ūdens, kas saviļņojas. tas ir sarežģīti, jā, bet es ticu, ka arī apziņas pasaulē, ganot domas, var panākt to pašu. man liekas, rietumniekiem viens no lielākajiem šķēršļiem, kas liedz šo kristālskaidrību apgūt, ir pārlieku lielā pieķeršanās pie notion of the self, pie mīta par ego, cilvēku, centru, patību un humānismu, ka ir kaut kāds es, kas šo visu veic un kam tas viss ir vajadzīgs. tāpēc, piemēram, pēdējā laikā es daudz domāju par posthumānismu un to, ka manis varbūt nemaz nav. ģeniāli, ne? īstenība, interneta un digitālais laikmets mums var sniegt gana daudz iespēju reflektēt par šādu iespēju, par manis robežām, vietu, kurmsākos, beidzos vai varbūt nemaz vairs neesmu es.