es gribu lai visi pazuud no manas maajas, un beidz man suutiit savas pacinjas un glabaat savas mantas un braukt ciemos un drupinaaties uz manaam griidaam un smeereet manu virtuvi un vannasistabu. es gribu vienkaarshi visu atlikusho dziivi viena seedeet tiiraa istabaa un gremdeeties tragjiskaa eksistenciaalaa transaa, kas ir tik ruugts kaa gada pirmaas veermeles.

man riebjas, ka man vienmeer ir visus cilveekus zheel, un ka es nekad nespeeju justies pilnasiniigi savtiiga taa kaa mans sociopaatiskais draugs juusans kursh paarguleeja ar visaam beibeem un peec tam izlikaas ka vinjas nepaziist. es negribu buut ar visu entangled un es gribu buut atevishkjs objekts no kosmiskaas apzinjas. es gribu atshkjelties no kosmiskaas apzinjas un radiit pavisam jaunu kosmiskaas apzinjas realm, kur nebuutu cilveeki un objekti ne iisti ne holograafiski, kur es vienkaarshi buutu bez nepiecieshamiibas radiit mazveertiigaaku apzinju kas vareetu drochiit pati uz sevi apbriinojot kaadu lielisku kosmosu un evoluuciju taa ir radiijusi.

es negribu padoties nekaadaam dieva un miilestiibas un zen pluusmaam, kas mani stuureetu pa dziives upi, es negribu buut siiks kjermenisks instruments.