18 March 2015 @ 04:14 pm
 
es gribu lai visi pazuud no manas maajas, un beidz man suutiit savas pacinjas un glabaat savas mantas un braukt ciemos un drupinaaties uz manaam griidaam un smeereet manu virtuvi un vannasistabu. es gribu vienkaarshi visu atlikusho dziivi viena seedeet tiiraa istabaa un gremdeeties tragjiskaa eksistenciaalaa transaa, kas ir tik ruugts kaa gada pirmaas veermeles.

man riebjas, ka man vienmeer ir visus cilveekus zheel, un ka es nekad nespeeju justies pilnasiniigi savtiiga taa kaa mans sociopaatiskais draugs juusans kursh paarguleeja ar visaam beibeem un peec tam izlikaas ka vinjas nepaziist. es negribu buut ar visu entangled un es gribu buut atevishkjs objekts no kosmiskaas apzinjas. es gribu atshkjelties no kosmiskaas apzinjas un radiit pavisam jaunu kosmiskaas apzinjas realm, kur nebuutu cilveeki un objekti ne iisti ne holograafiski, kur es vienkaarshi buutu bez nepiecieshamiibas radiit mazveertiigaaku apzinju kas vareetu drochiit pati uz sevi apbriinojot kaadu lielisku kosmosu un evoluuciju taa ir radiijusi.

es negribu padoties nekaadaam dieva un miilestiibas un zen pluusmaam, kas mani stuureetu pa dziives upi, es negribu buut siiks kjermenisks instruments.
 
 
( Post a new comment )
(Anonymous) on March 25th, 2015 - 05:46 pm
tieši tā, prāts arī ir tas, kas to dara neskaitāmas reizes, kā dēļ kādam zen mūkam ir kaut kas jāatkārto un jāslīpē neskaitāmas reizes, līdzīgi ari mandalas taisīšana - tas viss ir tikai prātam. tu vienkārši varbūt vēl taisi mandalu. kaut kad pienāks brīdis, kad tiksi līdz vidum un tad to visu sarežģīto, ar prātu izsekoto un piesūcināto konstrukciju ar vienu vēzienu aizslauka prom vai aizpūš.
prāts, kas ceļ konstrukciju, vingrina sevi, tas vēl ir apmānītais, bad infinity prāts. kad mandalu aizpūš, paliek īstais prāts, kas īstenībā pilnībā sakrīt ar realitāti, kad prāts vairs nebur ilūzijas un pats sevi neuzstāda kā ilūziju ar magnanimous pretenzijām, tad ir tikai realitāte, vai tas ir prāts, vai mežs, pa kuru pastaigājies, kāda atšķirība? robežu īsti nav.

viena no skaistākajām lietām, ko dzirdēju bakalauros, bija par Plotīnu. viņš teicis, ka prāts ir kā cilvēks, kas kontemplatīvi pastaigājas pa pludmali un aiz sevi atstāj pēdu nospiedumus smiltīs, kas ir dvēseles, savukārt dvēseles ir redzamās, materiālas un izzināmās pasaules formas. toties pats prāts, kas pastaigājas, ir bezgalīgā Vienā galīgās pēdas smiltīs.

es neesmu Jēzus. cilvēki ir mans klupšanas akmens, bet viņš mīlēja cilvēkus. es saprotu, ka jāmīl, bet nerodu sevī spēku, gribu, varbūt kaut kādu pasaules gudrību vai svētību, lai viņus mīlētu. tāpēc es neesmu pilnīgi pārliecināts par to, vai tikšu izglābts. no vienas puses man ir interesanti dzīvot starp visiem šiem cilvēkiem, taču arvien augošāks pesimisms par human condition un ietiepīgs lepnums man liedz viņus mīlēt. apzinos, ka no kristietības skatpunkta, tā ir slimība uz nāvi, kuru man ausī čukst cilvēku naidnieks. arī es esmu tikai māceklis, bet man bail, ka ļoti švaks māceklis, kā dēļ laiku galā, un, taisnību sakot, jau tagad, katru brīdi palikšu/palieku aiz borta. un tas ir briesmīgi. man it kā ir skaidrība un miers par eksistenci kā tādu, lucidity, nu jau kādu brīdi, bet mans reluctance towards humanity man saka priekšā, ka patiesībā es neko nesajēdzu and that's kinda sad
(Reply) (Parent) (Link)