bet ja nu tā ir viltus dihotomija, radikālā brīvība un instrumentalitāte? Luters rakstā 'Par kristīgo brīvību' runā par simil iustus et peccator, kristietis ir grēcinieks, taču vienlaikus taisnots, turpat viņš raksta arī par to, ka kristietis ir visu lietu kalps, taču vienlaikus kristietis ir absolūti brīvs (viņš lieto 'kungs pār visām lietām'), ok, kristīgajā stāstā galu galā šī dialektika atceļas par labu absolūtajai brīvībai pēc pasaules un samaitātās, pakļautās (ne-brīvās) miesas gala un pārradīšanas.

bet atceries zen. kas ir divas labākās un dabiskākās, pietuvinātākās meditācijas? klausīšanās sirdspukstos un, manuprāt, labākā - elpošana. proti, zens saka, ka šis pretstats, šis duālisms, radikāla brīvība un radikāla nepieciešamība, instrumentalitāte, ka tas viss ir ilūzija. tāpēc elpošana ir labākais piemērs, uz ko fokusēties: no vienas puses elpošana notiek pati no sevis, no otras puses tu vari kontrolēt elpošanu. tātad meditatīvās iedziļināšanās mērķis ir tik ļoti vērst uzmanību uz to, kā notiek elpošana, līdz pats apzināti vairs nekontrolē elpošanu un ĻAUJ tam notikt brīvi, pašam no sevis, kas zenā pats svarīgākais - dabiska izpausme. proti, koncentrēšanās uz elpošanu mums māca, ka dabiska, nepiespiesta elpošana vienlaikus ir visbrīvākā, tīrākā un vieglākā norise, spontāna, nekontrolēta, paša no sevis, bet no otras puses tai ir sava kārtība, it kā stingra kauzalitāte, bet galu galā tā ir nedz viens, nedz otrs, tīrs zen, viņš vienkārši ir.

kad šo saprot, tad vairs neuztraucās nedz par radikālās brīvības īstenošanu, nedz par pakļautību un instrumentu, tu saproti, ka tā ir prāta slinkuma radīta ilūzija, un tas ir ļoti atbrīvojoši, tas pats vecais labais mindfulness
(kas man liekas paradoksāli, kristietība mistiskā kārtā vedina domāt par to pašu, vismaz luteriskā plaknē: kas man jādara, lai es taptu pestīts? frankly said, tu nevari darīt NEKO, lai tiktu pestīts, ja nu vienīgi ticēt, ka viss ir piedots (un tas arī ir jautājums, vai tu maz tici pats no sevis un saviem spēkiem), un tā ļaušanās un sajūta, ka viss ir piedots dzemdina tādu brīvības sajūtu (galvenais tai noticēt un paļauties, uz-ti-cē-ties), ka pateicībā tu dari mīlestību, tu vari visu, un tu vairs neesi instruments tā kunga rokās, bet gan co-worker in love)