sirdsapziņa un gēni ,kaut gan in scientific jargon, tomēr izklausās leģitīmi, kāpēc ne, to var pateikt arī tā, tā ir tikai valoda. kad Mesitaram Ekhartam inkvizīcija piesējās, ka viņš ir sarakstījis visādas pretdoktrinālas un pretbaznīciskas lietas, viņš teica ā, nu neko, no tā atsakos, to varēja pateikt arī citādāk. tāds kā gelassenheit jeb atraisītība attiecībā pret dažādām valodspēlēm.

noturīgs aizspriedums (kopš 18.gs, varbūt jau kopš grieķiem), ka a) 'ticība', 'dievs' ir kāds skaidrojums vai epistēmiskā paradigma, turklāt vienkāršs. nu neskaidro, drīzāk sarežģī. piemēram, agrīnajā baznīcā, teoloģiskajā nozarē, ko varētu nosaukt par komentāriem, teiksim, 'komentāri par psalmiem', pirmais solis, lai vispār kaut ko pateiktu, izejas punkts, ir nevis psalmos meklēt atbildes un skaidrojumus apkārtējās pasaules notikumiem, utt, bet gan ļaut psalmam vispirms interpretēt pašam sevi.

ir jāņem vērā, ka daudziem 'ticība' un 'dievs' nav personīga vai estētiska izvēle (a la sickboy), wishful thinking vai preference, bet gan - kā, piemēram, Augustīna un daudzu citu gadījumā: viņi nevarēja darīt citādāk, they were chosen (predestinācijas noslēpums), te varbūt pieslēdzās gēni. jo krist paradigmā miesa ir radīta, hence, miesa ir bioloģiska, hence miesa kā radītā - kaut gan čakarē dzīvi - tomēr nes sevī (iespējams, gēnos?) kaut kādu atblāzmu, nospiedumu no Radītāja. kā jau visa radība (tas pats Augustīns - viss radītais būtībā 'teic slavu' (lai vai ko tas nozīmētu) dievam). tāpēc nav izslēgts, ka gēni var 'saukt' uz cilvēku. bet līdz zināmam līmenim. gēni var saukt arī uz kaut ko nejauku. gēni var arī nest veco labo 'slimību uz nāvi'.

man shkjiet mees runaajam par vienu un to pashu lietu, bet katram ir savi termini un 'vaardu speeles' taas lietas skaidrojumam. kameer tev shkjiet, ka sho lietu vislabaak un saprotamaak izskaidro dievs un ticiiba un religjiozitaate, man shkjiet, ka to vislabaak izskaidro kvantu fizika, gjeneetika un neirozinaatne.
bet kas to lai zina kas ir shis 'labaak'? varbuut jo poeetiskaak jo labaak, cilveeka praatam nekad nav paticis pliks zinaatniskais, jo dziljaaka sapratne rodas tikai caur dveeseli un emocijaam, tas arii laikam ir vieniigais kam es nemainiigi uzticos. bet varbuut labaak ir balanseet starp abiem un neiekrist nevienaa aizaa.

iespējams, bet ja atceramies pašu valodspēļu tēvu, tad kvanti, ģenētika, utt drīzāk nodarbojas ar faktiem, esošiem iekš pasaules, pašiem sastādot pasauli, lietu stāvokļus (pasaule ir viss, kas gadās), taču 'mistiskais' ir kaut kāds punkts ārpus pasaules, līdzīgi kā ētikas propozīciju neiespējamība. jo zinātne nodarbojas ar redzamo un (šķietami) evidento. tad pielec, ka zinātne vispār nav nekāda burvju nūjiņa, jā, tā palīdz ieraudzīt, bet tā ir tikai redze. piemēram, es uzzinu kaut kādus faktus par seno Ēģipti, ko līdz šim nezināju, vai uzzinu kaut ko par melno caurumu īpašībām - abi fakti būtībā ir vienlīdzīgi, tie paplašina pasauli, t.i., pasaules redzamības loku un apvārsni. mēs 'redzam' kaut kādā ziņā vairāk nekā pirms simts gadiem (bet šis 'vairāk' arī ir apšaubāms, zinot, cik frail and fragile ir cilvēciskās būtnes un to zinātspējas), bet tā ir tikai redzamība, tikai pasaule, tikai lietas, lai vai cik labi es tās zinātu. piemēram, ja jāsāk pieminēt personīgais, tad mani jau neinteresēja skaidrot lietas, bet vienubrīd pieleca, ka apkārt esošās lietas, par spīti to pašu grandiozumam, tik un tā ir tikai aisberga redzamā daļa, ka ir kaut kas lielāks un fundamentālāks par pasauli. ka pasaule - lai vai cik plašs būtu visums - is not the only case. un tad arī redzamā pasaule - balstoties uz šo kontrastu - sāk izskatīties citādāk, ar visiem kvantiem un gēniem. teiksim, kreacionisti ir smieklīgi un ir palaiduši garām būtisko, viņi paņem genesis un to lasa tāpat, nostāda tādā pašā līmenī kā zinātniskās propozīcijas. there are different kinds, degrees and hierarchies of varying rationalities and knowledge.

es sheit uzreiz saskatu lielu atshkjiriibu. tu uzskati, ka kaut kas atrodas (mistiskais) aarpus pasaules. viss ko var apzinaaties (informaacijas vai mistisku sajuutu veidaa) ir dalja no pasaules. dalju mees jau varam izskaidrot, dalju veel tikai risinaam.
eetika ir iespeejama. manupraat, eetiku var sajust, jo geenos ir ierakstiijies taads sociaalais kondukts, kaads ir visizdeviigaakais cilveeku rases izdziivoshanai. protams, taads kondukts var mainiities, ja liidzshineejie izdziivoshanas veidi vairs nav veiksmiigi. varbuut taapeec rodas vairaak sociopaatu, vai mazaak.
cilveeku zinaatspeejas bija frail un limiteetas, bet pateicoties augoshai zinaatkaarei un smadzenju evoluucijai, cilveeki ir izveidojushi ieriices un veidus, kaa daudz preciizaak uzzinaat faktus par pasauli, gan uz zemes gan aarpus zemes. senaak mums bija tikai dazhas manjas, bet tagad ir superpalielinoshas brilles.
attieciibaa uz religjiozitaati, mani neatstaaj sajuuta, ka shai milziigajai, neredzamajai aisberga daljai, juus piekarinat papiiriiti, kur rakstiits 'dievs', kameer zinaatne maziem, bet uzstaajiigiem soliishiem un konstruktiivi, centimetru pa centimetram, taustaas aisbergam uz leju un meegjina vinju droshsirdiigi aptvert, un es ticu, ka kaadu dienu zinaatnei tas izdosies.

es nezinu ko veel pateikt. man patiik episkas poeemas, un enjgjelji un magjija, bet tas ir poeetisks apraksts kaut kam, ko var apzinat daudz skaidraak. bet ja negribaas, ja nav interese, ja ir paaraak skaudri, tad lai ir un forshi. man arii nepatiik dziivot skaudraa pasaulee. un es biezhi prikola peec piesaucu sargenjgjeli, jo izlasiiju internetaa, ka it worx, un tad es nejuutos tik vientulja.

nav gluži izslēgts, ka mistiskais ir ārpus pasaules. drīzāk biju domājis šo, Vitgenšteins gandrīz precīzi, bet šis tas, protams, trūkst - "How the world is, is completely indifferent for what is higher.
God does not reveal himself in the world.
6.4321 The facts all belong only to the task and not to its performance.
6.44 Not how the world is, is the mystical, but that it is.
6.45 The contemplation of the world sub specie aeterni is its contem-plation as a limited whole.
The feeling of the world as a limited whole is the mystical
feeling

sitiet mani vai nost, bet es tagad beidzot pēc sazin cik ilgu gadu gaidīšanas lasu Feijerābendu taustāmā formā, un, nu, skaisti un patiesi, beidzot. proti, viņš visu laiku uzstāj, cik ļoti paļaušanās uz rietumniecisko technology-based 'racionāli', loģiski, empīriski, induktīvi blā blā metodiski tralalaā modeli patiesībā ierobežo growth of knowledge, patiesībā pat bremzējot 'zinātnes' progresu. man patika viens piemērs ar kaut kādiem indiāņiem, kas dzīvo tuksnesī, prot tur izdzīvot, priecāties, vienlaikus atpazīst zvaigžņu ceļus, tukšā vidē dabū un izšķir 15 veida atšķirīgus ēdamos augus, pārzina to īpašības, nianses, utt - taču no rietumu aprobežotās zinātnes skatpunkta šīs zināšanas tiek vai nu norakstītas vai downgraded (turklāt jāņem vērā, ka indiāņi šo savu visnotaļ ievērojamo zināšanu korpusu ir ieguvuši pavisam citā ceļā, ar citām metodēm, ja tādas vispār ir, ar 'citādāku' loģiku un pasaules izpratni, nekā šaurā 200-300 gadus vecā rietumu zinātne), kas Feijerābendam ir nepieņemami, totalitāri, nedemokrātiski, utt, bet vairāk par visu - kaitē pašai zinātnei un zināšanu pieaugumam. vēl kāds piemērs bez indiāņiem, piemēram, dzeja. arī tas ir īpašs zināšanas mods, īpašs redzējums, īpašs veids, kādā lietas atklājas cilvēkam. cik nemetodiska, cik neloģiska (šķietami), cik 'subjektīva', proti, neaplicējama zināšana. taču dienā, kad šaurā, vienpusīgā un aprobežotā zinātne būs aizslēgusi visus vārtus un brīvo izziņas telpu, vairākas iespējamās zināšanu dimensijas, tad varēsim būt droši, ka aisberga neredzamā daļa paliks mums totāli nesasniedzama.
taču D. ir kas vairāk un cits par to pašu daļu, viņš nav vnk izziņas objekts un kaut kas neatklāts.

es gan domaaju, ka tieshi peedeejaas desmitgades zinaatne ir kljuvusi tik advenceeta, ka daudzos punktos pat konfliktee ar pagaajushaa gadsimta zinaatniskajiem faktiem. zinaatne ljoti strauji attistaas un daudzi muusdienu studies ir uz robezhas ar magjisko. es gan te laikam runaaju ekskluziivi par kvantu fiziku. varbuut arii visaadaam new age teorijaam, kas atsaucas uz zinaatnes faktiem.

es sheit neaizstaavu zinaatni kaa taadu, bet to, ko es domaaju par zinaatni, un galu galaa savu viedokli, kas ir sekojoshs:

es domaaju, ka dievs neeksistee. es domaaju, ka eksistee liela, neredzama, magjiska aizberga dalja. es domaaju, ka sho dalju var just, un sho dalju var interpreteet dzejaa un skaistaas pasakaas par dievu. taa dariit ir cilveeciski un radoshi un skaisti. BET MAGJISKAA AIZBERGA 'PAGAIDAAM' NEREDZAMAA DALJA IR DALJA NO REALITAATES. es domaaju, ka religjiozie civleeki nespeej atziit to, ka viss magjiskais ir vienliidziigs ar objektiivo realitaati, ko mees redzam un juutam un shobriid varam izskaidrot. vinji nespeej aptvert, ka magjisko var izskaidrot. vai varbuut vinji negrib aptvert, jo baidaas, ka tas magjiskumu kaut kaa diskvalificee, noniecina un mazina. es neuzskatu, ka kaut kaa izskaidrosha jebko noniecina vai mazina, man tas izraisa mezhoniigu apbriinu.

es domaaju, ka zinaatne agri vai veelu aptvers visu aisbergu, un es par to priecaashos, jo es zinu, ka mana dveesele taapat paliks poeetiska, jo es esmu cilveeks, un cilveeks ir radiits poeetisks, vismaz shajaa konkreetajaa evoluucijas pakaapienaa. varbuut naakotnes cilveeki visi buus nepoeetiski sausinji psihopaati, jo vinji paaraak daudz buus uzzinaajushi par pasauli, bet LAI. taapeec jau mees esam mirstiigi, un katrs iederamies savaa laikaa.

es aizstaavu tikai un vieniigi sho domu, ka magjisko VAR izskaidrot, un jebkaads skaudrs skaidrojums (ko var apzinaat ar vaardiem un apzinju) ir daudz grandiozaaks un elpu aizraujoshaaks un emocinaalaaks un prieksh buutnes substanciaalaaks par jebko, ko ietver DIEVS.

lai cik paradoksaali tas neizklausiitos, cilveeka ticeeshana DIEVAM un neticeeshana ZINAATNEI, ir attaalinaashanaas no patiesas jeegas, source, buutiibas, ceelonja. kameer izziinaashana, veelme apzinaat un izskaidrot, taa ir tuvoshanaas, taa ir atmoda un patiesa tuvoshanaas.