sirdsapziņa un gēni ,kaut gan in scientific jargon, tomēr izklausās leģitīmi, kāpēc ne, to var pateikt arī tā, tā ir tikai valoda. kad Mesitaram Ekhartam inkvizīcija piesējās, ka viņš ir sarakstījis visādas pretdoktrinālas un pretbaznīciskas lietas, viņš teica ā, nu neko, no tā atsakos, to varēja pateikt arī citādāk. tāds kā gelassenheit jeb atraisītība attiecībā pret dažādām valodspēlēm.

noturīgs aizspriedums (kopš 18.gs, varbūt jau kopš grieķiem), ka a) 'ticība', 'dievs' ir kāds skaidrojums vai epistēmiskā paradigma, turklāt vienkāršs. nu neskaidro, drīzāk sarežģī. piemēram, agrīnajā baznīcā, teoloģiskajā nozarē, ko varētu nosaukt par komentāriem, teiksim, 'komentāri par psalmiem', pirmais solis, lai vispār kaut ko pateiktu, izejas punkts, ir nevis psalmos meklēt atbildes un skaidrojumus apkārtējās pasaules notikumiem, utt, bet gan ļaut psalmam vispirms interpretēt pašam sevi.

ir jāņem vērā, ka daudziem 'ticība' un 'dievs' nav personīga vai estētiska izvēle (a la sickboy), wishful thinking vai preference, bet gan - kā, piemēram, Augustīna un daudzu citu gadījumā: viņi nevarēja darīt citādāk, they were chosen (predestinācijas noslēpums), te varbūt pieslēdzās gēni. jo krist paradigmā miesa ir radīta, hence, miesa ir bioloģiska, hence miesa kā radītā - kaut gan čakarē dzīvi - tomēr nes sevī (iespējams, gēnos?) kaut kādu atblāzmu, nospiedumu no Radītāja. kā jau visa radība (tas pats Augustīns - viss radītais būtībā 'teic slavu' (lai vai ko tas nozīmētu) dievam). tāpēc nav izslēgts, ka gēni var 'saukt' uz cilvēku. bet līdz zināmam līmenim. gēni var saukt arī uz kaut ko nejauku. gēni var arī nest veco labo 'slimību uz nāvi'.