iespējams, bet ja atceramies pašu valodspēļu tēvu, tad kvanti, ģenētika, utt drīzāk nodarbojas ar faktiem, esošiem iekš pasaules, pašiem sastādot pasauli, lietu stāvokļus (pasaule ir viss, kas gadās), taču 'mistiskais' ir kaut kāds punkts ārpus pasaules, līdzīgi kā ētikas propozīciju neiespējamība. jo zinātne nodarbojas ar redzamo un (šķietami) evidento. tad pielec, ka zinātne vispār nav nekāda burvju nūjiņa, jā, tā palīdz ieraudzīt, bet tā ir tikai redze. piemēram, es uzzinu kaut kādus faktus par seno Ēģipti, ko līdz šim nezināju, vai uzzinu kaut ko par melno caurumu īpašībām - abi fakti būtībā ir vienlīdzīgi, tie paplašina pasauli, t.i., pasaules redzamības loku un apvārsni. mēs 'redzam' kaut kādā ziņā vairāk nekā pirms simts gadiem (bet šis 'vairāk' arī ir apšaubāms, zinot, cik frail and fragile ir cilvēciskās būtnes un to zinātspējas), bet tā ir tikai redzamība, tikai pasaule, tikai lietas, lai vai cik labi es tās zinātu. piemēram, ja jāsāk pieminēt personīgais, tad mani jau neinteresēja skaidrot lietas, bet vienubrīd pieleca, ka apkārt esošās lietas, par spīti to pašu grandiozumam, tik un tā ir tikai aisberga redzamā daļa, ka ir kaut kas lielāks un fundamentālāks par pasauli. ka pasaule - lai vai cik plašs būtu visums - is not the only case. un tad arī redzamā pasaule - balstoties uz šo kontrastu - sāk izskatīties citādāk, ar visiem kvantiem un gēniem. teiksim, kreacionisti ir smieklīgi un ir palaiduši garām būtisko, viņi paņem genesis un to lasa tāpat, nostāda tādā pašā līmenī kā zinātniskās propozīcijas. there are different kinds, degrees and hierarchies of varying rationalities and knowledge.