---
"Zelta teļā" bija tāds šarāžu un rēbusu izgudrotājs večuks Siņickis, kurš nekādi nespēja pielāgoties padomju varas mediju vadlīnijām par to, kādai jābūt šarādei vai rēbusam. Siņickim pašam likās, ka viņš sacer brīnišķīgus atjautības uzdevumus, bet patiesībā tie pilnībā nederēja. Kad biju mazs puisītis, vectēvs abonēja veselu čupu preses izdevumu – "Zvaigzni", "Lauku Dzīvi", "Veselību", reizēm piepirka "Liesmu", "Skolu un ģimeni". Visos šajos žurnālos (šķiet, izņemot "Lauku Dzīvi") bija joku sadaļas, kas bija absolūti nesmieklīgas. Vēlāk, kad sāku apmeklēt skolu un saskāros ar īstajām anekdotēm – tiešām smieklīgajām, – savā prātā saklasificēju, ka žurnālos publicētās anekdotes ir pilnīgi cits žanrs, kas nemaz nav domāts, lai izraisītu jautrību. Kā zināms, nesen aizsaulē devās Rolands Tjarve, kurš žurnālā "Ir" atbildēja par joku lapu. Ar interesi vēroju, kas mainīsies, jo "Ir" bija slavens ar savām aboslūti nesmieklīgajām anekdotēm. Izmaiņas tiešām notika. Taču – brīnumainā kārtā – ne, kā varēja gaidīt, uz saprātīgo pusi. Tagad "Ir" joku lapa ir kļuvusi pilnīga astoņdesmito gadu "Zvaigznes" joku lapas kopija. Tai vairs pat nevar piedēvēt apzīmējumu "nesmieklīgs". Rodas neviltots izbrīns, kurš mūsdienu Siņickis sēž "Ir" redakcijā, un kādi tieši neironu savienojumi viņa galvā liek nolemt, ka tie teksti, ko viņš ievieto joku lapā, ir kaut kādā sakarā ar humoru.