---
Viens no interesantākajiem piedzīvojumiem Prāgā atgadījās piecpadsmitgadniecei. Kamēr mēs ar ratos čučošu viengadnieku sēdējām uz soliņa pie Rūdolfiniuma, dzērām baltvīnu no kakliņa un skatījāmies pāri upei uz izgaismoto Vita katedrāli, piecpadsmitgadniece bija iepazinusies uzreiz ar kādiem desmit itāliešu puikām – gadu par sevi vecākiem, kuri viņai bija maksājuši par alu, viņa viņiem mācījusi angļu valodu, izrādījusi vecpilsētu un vispār jutusies kā karaliene, līdz atnākusi itāliešu skolotāja un aizvedusi tos uz viesnīcu.

Savukārt, atgriežoties kantorī, uz galda mani sagaidīja "Prāta vētras" jaunais albums ar četru kungu autogrāfiem. Un es teikšu – pēc abiem neizteiksmīgajiem "Klusās dabas" un "7 soļiem" te atkal ir kaut kas, ko ir vērts noklausīties vairāk par vienu reizi. Protams, tur zviedru producenti ir mērķtiecīgi aizveduši pilnīgā sintētikas koldplejā, bet tik un tā skan ausij tīkamāk. Šie sirmgalvji nebaidās atzīt, ka ir nekas vairāk kā kvalitatīva popmūzika un tādējādi noārda iespējamo pārmetumu par kaut kādu divkosību. Bez tam ir viena pavisam skaista dziesma, kas tagad uz kādu laiku būs mana mīļākā PV dziesma – "Kas būs - būs". Tā vispār izklausās kā radīta 1998. gadā, un būtu iekļaujama albumā "Starp divām saulēm" kopā ar "Hop hop" un "Lec" un citām "es tevi mīlu, tu mani nē, la-la-la" tipa dziesmām. Iespējams, ka viņu pamatpublikai tas naher nav vajadzīgs, jo viņi nesaprot, kāpēc vecam onkulim jādzied par to, ka "vēroju, kā tu ej uz augstskolu, bet baidos pieiet klāt", un vai tas neliecina par pervelību. Savukārt man liekas, ka tā ir drosmīga atļaušanās pakoķetēt ar pašcitēšanu vecumā, kad tas vairs it kā nebūtu taktiski.