---
"Gaismas raksti". Uz ko mēs – daudzmaz atvērti un laikmetīgi domājošie kutūrpatērējošie klusībā cerējām? Uz to, ka Latvijas establišments uz simtgadi neaplohosies un nebūs kārtējās senīlās izdarības. Jo, pie tam visi tie KKF sponsorētie atmiņu ugunskuri Kārķos un tamlīdzīga herņa iezvanīja trauksmes zvanu, ka – piemēram, atšķirībā no somiem – mēs simtgadē riktīgi skumji izskatīsimies. No šī viedokļa "Gaismas rakstus" varēja nemaz neiestudēt un neizrādīt. Pietiktu, ka vienkārši paziņotu – "simtgades sākumu varētu nosvinēt, sametot kopā Johansonu, Šlāpinu, Šipsīti un Radiokori". Un viss. Tāpat visiem būtu skaidrs – ā, forši, tātad konceptuāli ir apņemšanās būt laikmetīgiem. Un tad tālāk varētu būt bijis tā, ka nekādas izrādes nemaz nav. Jo man bail, ka tagad tuvākās četras dienas uz Gaismas pili piestaigās daudz visādu konservatīvi noskaņotu, daudznozīmības neprotošu, simbolus nešifrējošu ļaužu no ietekmīgiem amatiem valsts pārvaldē un lielajā biznesā, un pēc tam ilgi pukosies, ka hipsteri iztērējuši daudz naudas, lai uztaisītu abstraktu un nesaprotamu murgu. Bet ja par pašu izrādi - tur pamatā ir vecā Viestura M. nelaime, kurai jau kopš "Straumēniem" un "Krāsainajām pasakām" esmu sekojis līdzi, un šad tad iecibojis, ja pareizi atceros (un no kuras viņš tikai "Vilkos un avīs" daudzmaz labi tika vaļā) – viņš nejūt to, cik simbolam jābūt nolasāmam, un bieži tāpēc var šķist murgains un pašmērķīgs, lai arī īstenībā visu labi iecerējis. Bet nu bija jau arī izcilas vietas (sorry par spoileri) – piemēram, daina par karu, asinīs zobentiņu un visu šo tematiku, kuras laikā dejotāji rāda aktīvus my-fitness gym zāles apmeklētājus.