---
Izlasīju Klāsa Vāveres jauno "Mansardā" iznākušo grāmatiņu. Palika kaut kā neomulīgi. It kā taču tas ir tieši tas, kā pats eju pa dzīvi – pārspīlēti dziļi līdzdzīvojot rokmūzikas skaņdarbiem, slimīgi detalizēti interesējoties par šo skaņdarbu autoru privātajām dzīvēm, un to visu korelējot ar paša dzīves saldsērīgākajiem īpašajiem mirkļiem. Tātad teorētiski man būtu vajadzējis pēc Klāsa grāmatas izlasīšanas priecāties, ka dvēseles brālis ir publicējis Visu, Kā Ir.

Bet tā vietā radās tāda kauna sajūta – jo tādas intīmas un klusas pārdomas publisko tikai ļoti egocentriski cilvēki, kas nejūt kaut kādas smalkjūtības barjeras, ka viņu spriedumi varētu arī nebūt tik būtiski, lai ar to tiražēšanu uzbāztos citiem. Apmēram tāds pats kauns, kā lasot, ko VVF publiski saka par sava bērniņa pārapbedīšanu, vai – vēl briesmīgāk – kad Kaspars Dimiters ar dzeltenas avīzes palīdzību lūdz sievai piedošanu par žūpību un maukošanos.

Es ceru, ka neradās iespaids, ka Klāsa grāmata ir mēsls. Es tikai par to publiskās intimitātes aspektu mulstu, citādi jau viss skaisti.