Man tas šķiet tieši tāds produkts, ko Klāss varētu dāvināt saviem tuvākajiem draugiem, vai par kuru varētu jūsmot tie, kas ar atzinīgiem komentāriem izpaužas pie viņa Facebook ierakstiem par mūziku un albumiem, ko viņš attiecīgajā dienā klausās.
Turklāt tā forma... Es saprotu, ka Klāss pats izvairās to saukt par dzeju, bet - kas tas īsti ir? Katrā ziņā tā izskatās pēc dzejas, bet, ja to tā arī vērtē, tad tā ir štruntīga dzeja. OK, varbūt nav jāvērtē tik bargi, bet tik un tā man ir ļoti grūti to visu lasīt, man Klāss principā patīk (nu, pēc šī laikam mazāk, haha), bet, jā, grūti iedomāties, ka grāmata varētu patikt kādam, kurš neko nezina par tās autoru. Skaidrs, ka viņam pašam tas ir šķitis ļoti svarīgi.