meness_berns (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} meness_berns) rakstīja,@ 2016-12-20 10:08:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
---
"Mežapīle" NT
Arī supertalantīgiem cilvēkiem ir jārēķinās, ka dažādu apstākļu dēļ nebūs iespējams visu dzīvi turpināt uz pilnīgi perfekta rezultāta viļņa. (To mēs kaut vai no Martina Dukura piemēra redzam.) Tāpat ir ar Seņkovu. "Ezeriņš" un "Antigone" ir izrādes tuvu perfekcijai, bet atņemiet Seņkovam kamertelpu, un kaut kas izšķīst. "Vasarnieku" vai "Sarkangalvītes" gadījumā tas nebija tik acīm redzami, jo, ja dramaturģiskajā materiālā nav "visas pasaules sāpes", tad neviļus skatītājs arī paliek mazprasīgāks perfekcijas pieprasījumā. Bet šoreiz likās – ja viņi runātu tikpat tuvu tev kā "Antigonē", tad izrāde būtu stiprāka. Lielajā skatuvē tā izčākstēja, un 2. cēliena vidū kaut kādas epizodes ar spriedelējumiem Grasberga un Anžes par to, kāds ir Kļavinska personāžs, vispār aizgāja pilnībā prom no spējas "noturēt skatītāju". Bija sajūta, ka aktieri paši mokās.
Tomēr vispār 8 balles no 10, jo tā jau izrāde ir ļoti laba, un jo vairāk NT ir Seņkova, Nastavševa u,t.t., jo tālāk šis teātris aiziet prom no tā, kas mums viņā nepatika (paldies Rubeņa politikai, lai arī visādi citādi viņš, protams, nav tas godīgākais un labākais cilvēks). Mūsdienīgs, lielisks teātris. Trenta Reznora vai Andra Indāna cienīgie Edgara Mākena noizi vislaik darbības "apakšā", kas uztur spriedzi, bija lielisks pierādījums tam, kā ar mani kā skatītāju spēlējas un man no tā prieks. Tas, ka 19. gadsimta Ibsena ideālisti un naivie cilvēki padarīti par 21. gadsimta mums pazīstamiem un "tepat vakaros Čomskī novērotiem" egoistiskiem histēriķiem, ir ļoti tīkami un uzteicami, jo tas ir labs veids, kā paskaidrot problēmas, kas citādi mūsdienās šķiet svešas. ("Antigonē" jau pa lielam tas pats tika izdarīts).
Izrāde ir arī glezna. Man ļoti patīk, ka tik skaisti sanāk, ja sadarbojas jaunais ar klasiķi (Seņkovs ar Freibergu). Jo ne tikai nedisonē, bet labi papildina viens otru un gaumīgi, ne uzkrītoši, bet tomēr ļoti tieši un spēcīgi ar telpas un gaismas (visvairāk jau "fotostudijā skatuves dibenplānā) palīdzību tiek pastāstīti zemslāņi, kas notiek personāžu garīgajā pasaulē.
"Mežapīle" NT
Arī supertalantīgiem cilvēkiem ir jārēķinās, ka dažādu apstākļu dēļ nebūs iespējams visu dzīvi turpināt uz pilnīgi perfekta rezultāta viļņa. (To mēs kaut vai no Martina Dukura piemēra redzam.) Tāpat ir ar Seņkovu. "Ezeriņš" un "Antigone" ir izrādes tuvu perfekcijai, bet atņemiet Seņkovam kamertelpu, un kaut kas izšķīst. "Vasarnieku" vai "Sarkangalvītes" gadījumā tas nebija tik acīm redzami, jo, ja dramaturģiskajā materiālā nav "visas pasaules sāpes", tad neviļus skatītājs arī paliek mazprasīgāks perfekcijas pieprasījumā. Bet šoreiz likās – ja viņi runātu tikpat tuvu tev kā "Antigonē", tad izrāde būtu stiprāka. Lielajā skatuvē tā izčākstēja, un 2. cēliena vidū kaut kādas epizodes ar spriedelējumiem Grasberga un Anžes par to, kāds ir Kļavinska personāžs, vispār aizgāja pilnībā prom no spējas "noturēt skatītāju". Bija sajūta, ka aktieri paši mokās.
Tomēr vispār 8 balles no 10, jo tā jau izrāde ir ļoti laba, un jo vairāk NT ir Seņkova, Nastavševa u,t.t., jo tālāk šis teātris aiziet prom no tā, kas mums viņā nepatika (paldies Rubeņa politikai, lai arī visādi citādi viņš, protams, nav tas godīgākais un labākais cilvēks). Mūsdienīgs, lielisks teātris. Trenta Reznora vai Andra Indāna cienīgie Edgara Mākena noizi vislaik darbības "apakšā", kas uztur spriedzi, bija lielisks pierādījums tam, kā ar mani kā skatītāju spēlējas un man no tā prieks. Tas, ka 19. gadsimta Ibsena ideālisti un naivie cilvēki padarīti par 21. gadsimta mums pazīstamiem un "tepat vakaros Čomskī novērotiem" egoistiskiem histēriķiem, ir ļoti tīkami un uzteicami, jo tas ir labs veids, kā paskaidrot problēmas, kas citādi mūsdienās šķiet svešas. ("Antigonē" jau pa lielam tas pats tika izdarīts).
Izrāde ir arī glezna. Man ļoti patīk, ka tik skaisti sanāk, ja sadarbojas jaunais ar klasiķi (Seņkovs ar Freibergu). Jo ne tikai nedisonē, bet labi papildina viens otru un gaumīgi, ne uzkrītoši, bet tomēr ļoti tieši un spēcīgi ar telpas un gaismas (visvairāk jau "fotostudijā skatuves dibenplānā) palīdzību tiek pastāstīti zemslāņi, kas notiek personāžu garīgajā pasaulē.
