---
Šonedēļ izlasīju divas grāmatas "Sadzirdētie. Zvannieku stāsti", Tatjana Žagare-Vītiņa ("Nordik") un "Lidosta", Sergejs Loiko, Daces Sparānes tulkojums ("Dienas grāmata").
Ja man būtu teikšana par jaunatnes tikumisko audzināšanu, tad abas grāmatas padarītu par obligāti izlasāmām pilnīgi visiem vidusskolēniem. Pirmā ir himna humānismam un jebkurš garīgi normāls cilvēks, to izlasot, kļūs empātiskāks, līdzcietīgāks un nesavtīgāks. Otro visiem Latvijas jauniešiem jāizlasa (lai man piedod tie cibiņi, kas pārstāv karojošus liberastu anti-ksenofobus!) tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mums ir jāuztur veselīgs naids pret krieviem, citādi mēs varam izļodzīties savā valstsgribā, un tad ir viss pagalam. (Tieši tāpēc arī jāskatās "Melānijas hronika", starp citu.)
Vispār "Lidosta" riktīgi iedeva aknās. Nu tā, ka riktīgi! Loiko var piedot visu moralizēšanu, jo ir acīmredzami, kas tas, kam viņš gājis cauri, dod viņam 100% tiesības tā runāt. Un pat fināls, kurā spiedās cauri "šo-točno-ekranizēs-un-man-par-to-būs-liela-nauda" bija attaisnojams. Atšķirībā, piemēram, no Liepnieka&Saksa murga, kur šis autoru gājiens raisīja vien nožēlu.
Protams, ir dažas ķeskiņas. Nezinu, kāpēc Dace pati tulkoja (varbūt ekonomēja uz tulkiem, iedvesmojoties no tobrīd vēl nenotikušā "Aizliegtā paņēmiena"), bet nav jauki, ja nezina, ka krievu "Garri Ļineker" nedrīkst tulkot kā "Harijs Linekers", kad runā par astoņdesmito gadu futbolistu Geriju. Tāpat nav jauki, kad epizodē par džeka runu pilsētas laukumā, kura protagonists ir separātistu vadonis Girkins, tiek nokomentēta viņa burta r neizrunāšana, sakot, ka "tas man kaut ko atgādina, tikai nav bruņuvestes" – protams, ka runa ir par Ļeņinu, un bija jāraksta "nav bruņumašīnas". Un bija drusku nekonsekvence, kad tiek tulkoti krievu izteicieni un rusicismi, bet kad atstāti oriģinālā. Coja hrestomātiskais citāts par "ļubovj stoit togo čtobi ždatj" tika sajāts atdzejojumā. Bet tas viss – tiešām sīkumi.