---
Dienas un darbi.

Sestdien sastrādājām kādus sešus kubus pērnās un aizpērnās vējlauzes, attīrot gan mežu, gan vienu vecu ceļu uz sabrukušām mājām, pa kuru nevienam arī vairs negribas braukt, bet nu tomēr uzreiz tāda sajūta, ka rūpējos par infrastruktūru savā teritorijā. Un pie reizes saglābu priekš malkas ļoti labā stadijā esošas egles un priedes, pēc gada, iespējams, jau būtu par daudz trupējušas.

Otrdien biju zālē Ziedoņa balvas pasākumā un nogrozīju galvu par to, cik lipīgs ir ziedonisms. Šī vēlme visur saredzēt, tipa, lielas kopsakarības, par katru sīkumu izteikties dziļiem vārdiem. Ok, pašam Ziedonim tas piestāvēja, bet pēc tam? Kamēr ar to bija aplipuši tikai fonda V pārstāvji, uz to varēja skatīties iecietīgi, jo tā bija viņu atmazka, lai varētu sist tamburīnu un dziedāt aizkustinošas dziesmiņas, bet nu jau tas bacilis ir skāris visādus zinātniekus un pat balvu saņēmēji – skolēns, skolotāja, ceptuves īpašnieks, utml – tur nesaka normālus pateicības vārdus, bet runā kaut kādas lielās vispārības. Un tad jau no Ziedoņa līdz Koelju viena trausla, viegli pārkāpjama līnija.

Trešdien, ņemot vērā, ka drīz paredzēts beidzot apmeklēt Seņkova supergrāvēju, izlasīju Ezeriņa stāstus. Izrādījās, ka pilnīgi neatceros no skolas laika, lai gan zinu, ka tak dzina ņipri iekšā kopā ar Ziemeļnieku, Ādamsonu un tamlīdzīgiem. Kā tas izskatās ar pieauguša cilvēka acīm? Dažbrīd pavisam čābīgi – tipa, "es paļaujos uz to, ka neviens no auditorijas nebūs lasījis Po, tāpēc es varu plaģiatēt uz nebēdu". Dažbrīd it kā ir aizraujoši, bet līdz galam traucē tas, ka mēs noteikti neesam sajūtu brāļi. Ezeriņa plakātiskā – norvēģu popgrupas "Ylvis" tipa – ironija nu noteikti nav tas, kā es redzu pasauli, un ar skumjām jāsecina, ka, ja mēs būtu laikabiedri, šķiet, sēdētu katrs pie sava galdiņa.