---
Ar sajūsmu izlasīju Malapartes "Nolādētos toskāniešus". Tādi viņējie "Straumēni". Reti jau kad iznāk lasīt tādu bezsižeta beletristiku, ko mūsu paaudzei bērnībā mācīja caur Konstantīna Paustovska iepazīšanu.

Šitādam Malapartem es gribētu būt draugs, jo draiski pašironisks lokālpatriotisms iet kopā ar vispārēju mizantropiju. Būtu gribējies pašam uzrakstīt ko tādu, jo pa 90% vārda "toskānieši" vietā ieliekot "kurzemnieki" un vārda "itāļi" – "latvieši", atbilst tam, kā es identificēju savu lokālpatriotismu iepretī naidīgajai un svešajai ārpasaulei, kura ir tur – aiz dzimtā novada robežām. Nu, piemēram, riktīgi taščījos no šiem:

"Vai jums kādreiz ir gadījies satikt kurzemnieku, kurš būtu apmierināts pats ar sevi un ar savu tuvāko? Tādu, kurš nedomā sliktu par sevi un par citiem, tādu, kurš aiz katras domas un katras jūtas nemeklētu kādu apslēpto domu un apslēpto jūtu? Tādu, kuram labajā pietiek ar labo un ļaunajā ar ļauno?"
158. lpp.

"Pēc kurzemnieku skatieniem var spriest, ka viņi nekad nav tikai liecinieki: viņi vienmēr ir arī tiesneši. Viņi skatās uz tevi, nevis lai apskatītu, kā dara pārējie latvieši, bet lai tevi tiesātu un vērtētu: cik tu sver, kāda ir tava cena, cik tu esi vērts, ko tu domā un ko gribi. Un viņi skatās uz tevi tā, ka vienubrīd tu apjēdz, ka tava vērtība nav nekāda lielā vai ka tu vispār neesi nekā vērts. Šā skatīšanās maniere, nevis kas cits ir par iemeslu nemieram un aizdomām, kas pārņem ikvienu tautu – gan latviešus, gan svešzemniekus –, ieraugot kādu kurzemnieku."
80. lpp.