---
"Indulis un Ārija" Liepājas teātrī.

Šis ir tāds teātris, kas man nav pie sirds, bet vienlaikus man tas liekas super kvalitatīvi un ļoti iespaidīgi izdarīts mākslas darbs. Šitam teātrim, manuprāt, nav dvēseles, bet to obligāti jāredz, lai līdz mazākajam sīkumam izzinātu, kādu iespējams izveidot Simbolu Lietošanas Meistarstiķi. Bija sajūta, ka es lasītu kādā Umberto Eko romānā aprakstītu viduslaiku hermenētiska rakstura tēlojumu, kur katrai krāsai, katrai figūrai, katrai saspēlei starp noslēgto un bezgalīgo, katram objektu skaitam ir liela slepeno zināšanu nozīme. (Plus vēl tā japāņu estētika, kas no jaunības samuraju romantizēšanas arī rada pozitīvu iespaidu.)