---
Jau biju ievērojis, ka jaunieši, kuri ir dzimuši, kad Kobeins jau bija beigts, mēdz teikt, ka viņu mīļākā grupa ir "Nirvana", tāpat ir jaunieši, kas nēsā "Guns N Roses" baikas, lai gan dzimuši stipri pēc tam, kad Aksls Rouzs pārvērtās parodijā par sevi, utt. utt. Man par lielu patīkamu pārsteigumu pēdējos gados ievēroju, ka tas pats attiecināms arī uz latviešu iekšzemes kultūras paradumiem. Piemēram, nu kurš gan no tiem visiem kaislīgajiem "Zig Zag" vai "Auroras" faniem bija dzimis vai apzinātā vecumā astoņdesmito gadu beigās? Tāpat iespējams atrast divdesmitgadniekus, kuri no galvas zina Šubrovska kaseti "Anekdotes" utt.
Bet nu piektdienas vakarā "Palladiumā" man bija pozitīvs šoks, redzot, ka pirmajās rindās lēkā aptuveni 19-22 gadus veci puisīši un meitenītes, kuriem tātad 1999. gadā, kad iznāca albums "Numbvision", bija ne vairāk kā 5-6 gadiņi, un dzied līdzi visiem (!) vārdiem ne tikai tādām dziesmām kā "She Sounds Like A Little Child", bet arī relatīvi vēstures aizmirstībā nogrimušajām "Born To Be Drunk" vai "Feelin Like A Hobo". Tas ir tik aizkustinoši, ka Ūdris arī ir kļuvis par leģendu.
Vienīgi, protams, kas tas bļin par rokenrolu, ja dziesmā, kur viss nobeigums sastāv no frāzes "Can you give me some" neviena roka no priekšējām rindām nepastiepj alus glāzi dziedātājam!