---
"Raiņa sapņi".

Pēdējos gados NT ir audzis, un, ja vēl pirms nieka 5-7 gadiem, ja kāds aizietu uz Dramu, kas uz lielās skatuves mēģina līst simbolisma izteiksmēs, tad mēs visticamāk redzētu aktierus, kas mokās, darot pašiem pretīgas lietas, un skatītāj-tantes, kas šausminās par skatuves apgānīšanu. Nu vairs tā nav, un rezultātā Serebreņņikova gabalu nav kauns skatīties, es pat teiktu, ja novelk vidusstrīpu starp visām labajām izrādēm, ko mūžā esmu redzējis, un visām sliktajām, tad "Raiņa sapņi" ir viena no retajām Dramas izrādēm, kas ir virs strīpas.

Tomēr, kaut vai, ja salīdzina ar "Ziedoni un visumu", kas ir precīzi tas pats - paņemt bezsižeta materiālu un no tā uzlipināt perfektu stāstu par personības attiecībām ar sevi, ar savu daiļradi, ar kritiku, ar sabiedrību, ar sava laikmeta ideoloģiju, ar savu ietekmi, - tad Serebreņņikovs Hermanim joprojām var daudzkur tikai dvieli pienest. Pārāk jau nu daudz bija simbolisma simbolisma pēc, un pirmajā daļā bija garlaicīgi un samocīti daudzās vietās.

Un o jā! Esmu fucking lepns par savu radinieci Lolitu Cauku, jo, manuprāt, tas ir vienīgais gadījums Latvijas teātra vēsturē, kad aktieris/aktrise, kas visu radošo mūžu nav ticis uzskatīts par izcilu, pēc 50-60 gadiem atveras vienkārši dižā talantā. Tur pārējie, Pugu ieskaitot, nobālēja viņas priekšā. Joprojām apliecinu: par to, ka viņa par "Osedžas zemi" nedabūja Spēlmaņnakts balvu, ienīdīšu žūriju līdz mūža galam.