---
"Sinfonietta" un Reinis Zariņš filharmonijā.

Ļoti patika Stravinskis, kurš gan bija tikai kā īss aperitīvs, un kur piedalījās tikai stīgas. Kaut kā ļoti pa sirdi nobrauca. Šostakovičs, kas bija programmas nagla, protams, bija dikti iespaidīgs, un mīļotā ļoti pamatoti norādīja, cik Zariņš ir virtuozs un visus knifus uztrenējis pianists, taču mani kaut kā tā mūzika ne līdz galam aizrāva. Atvainojos par seklo gaumi, bet patika tikai vidējā daļa, kas bija viskonvencionālākā un liriskākā. (Uz Bēthovenu nepalikām, jo bija jāskrien daži darbiņi darīt.)

"Manta" Zabadakā.

Nu tas nu gan bija viens ļoti īpatnējs pārdzīvojums. Tik krasas emociju maiņas man teju nekad nebija nācies piedzīvot. Sākums bija izcils, skaņa bija perfekta, mākslinieki bija dziļi iekšā mūzikā un tās interpretācijā (ui, kādi jauni knifiņi "Antikristapā" un "Voleros"!), bija sajūta, ka tas skaistākais "Mantas" koncerts, kāds vispār redzēts... Un tad notika lūzums! Ešam nokrita basene, kaut kas kontaktā sačakarējās, un visu atlikušo koncertu - apmēram minūtes 40, bass deva tumbās skrapšķus. Pats par sevi tas nav nekas visu iznīcinošs. Vai nu maz tehniskas lažas pasaule piedzīvojusi. Taču pēkšņi saslēdzās visi iespējamie aspekti slikti. Pirmkārt, man sāka likties, ka visa grupa mokās skaņas problēmu dēļ, spēlē ar piespiešanos un gaida, kaut ātrāk pienāktu gals. (Pēc konča gan Eš mums teica, ka tik traki nemaz neesot bijis, tātad biju sevi vienkārši uzkurinājis uz negatīvo). Otrkārt, sākās briesmas, kuras grupa nekādi nevarētu iespaidot. Pārdzērušies jaunieši aizmugurē 40 minūtes visu laiku skaļi tarkšķēja, citi piedzērušies jaunieši lēkāja, visus apkārtējos izgrūstot, pēc tam sadauzīja alus pudeli un nelikās traucēti, (un zabīša ļaudis klusējot uzslaucīja, un tas radīja tik skumju sajūtu par to, kā aiziet pasaules godība un labas vietas degradējas!), un vēl pa vidu kāds idiots(-e) divas reizes ļoti sīvi nopirdās.