---
Pat tikai no otrā cēliena vien var spriest, ka "12 krēsli" ir diža izrāde.

Tā tika gaidīta un ļaužu prātos gatavota kā kaut kas izcils un sevi attaisnoja.

Tas, ka man kā, ašpadsmit reizes romānu lasījušam, zuda pārsteiguma moments, un nesmējos pie efektīgiem kultūrcitātiem, jo pēc pirmā vārda jau zināju, ar ko beigsies teikums, ir mana problēma. Neviens no plejādes - Zariņa, Broka, Kļaviņa, Keišs, Āboliņš - spēcīgāk vairs nevarēja nospēlēt.

Daudz jūk teksta, bet to var norakstīt uz tā rēķina, ka vēl maz spēlēts.

Tērpi-kustības-scenogrāfija ir Hermanis ar dižo trupu savā zenītā - kādus 10 simbolus "laikmeta garam un cilvēka dabas vājumam" nolasīju uzreiz, un noteikti, ka, ja padomā labi, vēl 10 ir paslēpti.

Nepiekrītu iebildumiem, ka Krasta pinpis un Brokas šķobīšanās ir jēli joki. Groteskai ir savi noteikumi un labs pārspīlējums trāpīgā vietā ir ļoti vajadzīgs. Bet piekrītu, ka plikā inženiera scēna ir pārāk gara.

Samītis nevelk uz pārējo fona.

Nākamreiz, kad pērk biļetes, jāpaskatās, cikos sākas izrāde, bļin. Tāds joks, ka noskatos tikai otro cēlienu, man bija pirmo reizi mūžā.