---
Piektdienas vakara sākums. Ar bērnu uz Kingu Čārlzu. Bērns - liels fans, visu dziedāja līdzi. Tā kā jocīgā kārtā esmu arī personīgi šo popmūziķi iemīļojis, kas man gadās ļoti, ļoti reti (kādreiz jau pie tēmām par guilty pleasures esmu norādījis, ka no popsovikiem varbūt tikai uz "Beautiful South" un "Vaya con Dios" attiecas mana cieņa, viss pārējais manā gaumē pamatā ir "drūms, smags, ģitārīgs, smacējošs"), tad no pieciem viņa končiem, ko esmu redzējis, skaidri lien ārā, ka viņš ar katru brīdi kļūst mierīgāks, līdz ar to objektīvi nekačājošāks. Kas, protams, netraucē Palladiuma pieskatuves meitenēm spiegt kā trakām pie katra soļa, ko paspēra mākslinieks.

Piektdienas vakara turpinājums. Radio Nabas dzimšanas diena Nabaklab. "Hipstokrātija" par sevi pārāk augstās domās, Čipša bigbends tikpat bļaujošs kā "Labā dabā", tikai mazās telpas dēļ vēl sliktāk, uz "Baložu" laiku jau vairāk pavadīju laika ar labiem draugiem gudrās sarunās.

Sestdienas vakars. Dirty Deal teātrī "Trauki". Au visu labi zem atslēdziņas jau šodien pateikusi.

Svētdienas vakars. Ulriha Zeidla "Pagrabā". Tā arī nevarēja saprast, vai režisors bija konkrētus īstus austriešus piespiedis atklāt savus noslēpumus, vai arī spiedis viņus pārspīlēt savus noslēpumus, vai arī vispār inscenējis izdomātus personāžus. Paši stāsti varbūt patiešām nemaz tik šokējoši nelikās, kā tika solīts, bet režijas paņēmieni tiešām lieliski, jo īpaši, kad varoņiem jāsēž un jānotur skatiens uz kameru mokoši ilgi.