---
"Rimini Protokoll". "Situāciju istabas" Rīgas kinostudijā. Neesmu bērnībā spēlējis datorspēles un man ļoti nepatīk multitāskings, tad jūtos neērti, krītu panikā, apjūku. Tomēr es nedomāju, ka esmu tāds unikāls un ka 95% cilvēki jūtas komfortablāk par mani, un ka viņi var uztvert un līdzpārdzīvot "lielos tematus" par vardarbību un ieročiem, ja viņiem paralēli izmisīgi jādara tas, ko viņiem austiņās saka - "ej pa kreisi", "atver durvis", "uzvelc ķiteli", "ēd zupu" utml.

Iespējams, es esmu lūzeris, bet man līdz sirds dziļumiem riebās tas šovs, es divas reizes izmuku ārā, jo nespēju vairs orientēties, kur man jāiet, un tikai aiz pienākuma pret pārējiem spēles dalībniekiem, kuriem tad turpmākajās situācijās manā vietā būtu mulsinoša tukša vieta, es atgriezos, dusmīgi gaidot, kad tas viss beigsies. Un veidotāji nez kāpēc domāja, ka tā visa laikā tādi kā es vēl paralēli spēs iedziļināties stāstos par sašķaidītām galvām Sīrijā un ar mačeti nocirstām rokām Sjeraleonē.