meness_berns (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} meness_berns) rakstīja,@ 2013-04-22 20:36:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Par latvieti un uzņēmējdarbību
Pamācošs stāsts no sērijas "Latvija var". Stāstāms starptautisko finanšu institūciju pārstāvjiem semināros par to, kā krīze mazajam, kautrīgajam, bet spītīgajam latvietim iemācīja uzņēmību un tieksmi šiverēties.
1) Kā daži no jums zina, ar manas māmiņas veselību ir arvien švakāk, un es arvien vairāk laika pavadu N novadā dzimtas mājās, bet joprojām galvaspilsētā šķietu sev neproporcionāli par daudz.
2) Nāk vasara, kas ir labs laiks, kad var pamēģināt ilgāku laiku šancēt bez pārrunām, apmeklētājiem un sapulcēm. Mēness Bērns domā, ka varētu ik otro nedēļu pastrādāt no N novada, un sāk vīkšķīties beidzot savā īpašumā vilkt internetu. (Izpratnei: tur pat mobilie balss sakari ir tik vāji, ka jāiet ārā un jākāpj pagraba kalnā, tāpēc pasākums nav tik vienkāršs, kā var iesākumā šķist, jo kad mans vecvectēvs izpirka īpašumu no barona 1911.gadā, viņš par sakaru pārklājumu īpaši nedomāja.)
3) Mēness Bērns dodas uz N novada domi pie mēres kundzes, kas, kā jau tādā mazā nācijā gadās, vienlaikus ir arī māsīca, un apprasās - tā un tā, ko te varētu darīt. Mēres kundze saka - baidos, ka neko, jo nesen pat K kungs - valsts mērogā pazīstams eko-zemnieks - konstatējis, ka uz viņa īpašumu neko nevar nopeilēt. Mēness Bērns noskumst un atvadās no sapņa.
4) Pēc pāris nedēļām mēres kundze atraksta epastu - tā un tā, izrādās viss ir čikeniekā, domes IT džeki esot uzrunājuši abus vietējos kantorus, parādījuši mana īpašuma koordinātes, abi kantori saka ok, viens var uzlikt šķīvi man uz jumta par 150 naudiņām un 8 mēnesī, otrs var uzlikt šķīvi man uz jumta par 400 naudiņām (jo Motorolla) un 11 mēnesī. Lai ņemot pirmo, tas lētāks.
5) Jipī! Laimīgu priekšnojautu pārņemts, pētu, kā sazināties ar kantori A. Mājaslapā epasta nav, kas, protams, interneta komunikācijās specializētam uzņēmumam ir vairāk nekā normāli. Nu i huj s ņim, zvanīšu. Mājas lapā un visos katalogos norādītais telefons neatbild. Mēģināju kādas reizes četras vairākās darba dienās dažādos laikos.
6) Well, ja bail no klientiem, kas grib atdot savas 150 naudiņas, tad neko. Pie reizes arī noskaidroju, ka par kantora A servisu internetos slikti izsakās, kaimiņi N novadā pa to laiku man arī izstāstījuši, ka viņiem radi lietojot kantori B - esot dārgāks, bet labāks.
7) Kantori B, es nāku! Es jums gribu atdot savas 400 naudiņas! Atrodu mājas lapā tekstu "par interneta pieslēgumiem rakstiem adresei [vards.uzvards@kantorisB.lv], un aizrakstu apmēram sekojošo: "tā un tā, ar jums runāja domes IT un teica, ka jūs esot gatavi man palīdzēt, mani interesē tas, kas jums mājas lapā saukts par tarifu tādu un tādu, vēlos nodarboties ar to un to, tāpēc vajadzētu garantēto minimālo vismaz 2 mb/s, utt, utt." Palūgšu ievērot: es nebūt neuzrakstīju "pārdodiet man to vadņu, pa kuru var ielīst goglā". Bez tam vēstules beigās pievienoju savam vārdam uzvārdam arī darbavietu un posteni, ko man principiāli riebj darīt, bet šoreiz likās, ka tas palīdzēs izskaidrot, kāpēc man tieši vajag konkrēta stipruma pieslēgumu. Pašam šķita, ka šāds vēstījums noteikti iemieso "es jums gribu atdot 400 naudiņas! sazinieties ar mani tūlīt!"
8) Paiet nedēļa, nekādas atbildes. Well, nu mazums kas - varbūt vados noklīda mans lūgums. Mēness Bērns zvana uz kantori B un saka - tā un tā, es jums sūtīju epastu, varbūt pazudis. A tur man atbild - Jā, jā, ir mums tā tava vēstule. (Nerunāsim par to, ka, lai arī N pilsētiņa ir maza, es ar nevienu no kantora B cūkas bērnībā neesmu kopā ganījis, un man mamma mācīja, ka svešam cilvēkam netutina. Tomēr vairāk mani pārsteidz šis angļu miers, ar kuru tiek pieņemts, ka jebkuram, kurš aizsūtījis vēstuli, kas apliecina gatavību atdot 400 naudiņas, - vienalga, vai cilvēkam, kas norādījis to posteni, kuru es savā vēstulē, vai Romas Pāvestam, - protams, taču jāsaprot: neviens viņam nekad netaisās uz to vēstuli atbildēt.)
9) Norijis izbrīnu, es laipni apjautājos, kā mēs varētu virzīties tālāk. Esot jābrauc, jākāpj pie manis uz jumta un jāsktās, vai nav meži un pauguri priekšā tornim. Ok, pabrīdināšu māmiņu, lai vecs cilvēks neuztraucas, un brauciet. Jā, jā, mēs tieši rīt vai parīt varētu, pirms tam piezvanīsim.
10) Kopš "rīt vai parīt" ir pagājusi gandrīz nedēļa. Pareizā atbilde ir... [priz v studiju!] neviens, protams, man nav zvanījis!
Ja jebu i plaču! Goda vārds! Šitais uzņēmīgais, uz rosišanos orientētais latvietis, kas krīzi pārcieta, jo saimniekoja žiperīgi un nesmādēja nevienu klientu! Kur viņš ir?! Kur!?
Pamācošs stāsts no sērijas "Latvija var". Stāstāms starptautisko finanšu institūciju pārstāvjiem semināros par to, kā krīze mazajam, kautrīgajam, bet spītīgajam latvietim iemācīja uzņēmību un tieksmi šiverēties.
1) Kā daži no jums zina, ar manas māmiņas veselību ir arvien švakāk, un es arvien vairāk laika pavadu N novadā dzimtas mājās, bet joprojām galvaspilsētā šķietu sev neproporcionāli par daudz.
2) Nāk vasara, kas ir labs laiks, kad var pamēģināt ilgāku laiku šancēt bez pārrunām, apmeklētājiem un sapulcēm. Mēness Bērns domā, ka varētu ik otro nedēļu pastrādāt no N novada, un sāk vīkšķīties beidzot savā īpašumā vilkt internetu. (Izpratnei: tur pat mobilie balss sakari ir tik vāji, ka jāiet ārā un jākāpj pagraba kalnā, tāpēc pasākums nav tik vienkāršs, kā var iesākumā šķist, jo kad mans vecvectēvs izpirka īpašumu no barona 1911.gadā, viņš par sakaru pārklājumu īpaši nedomāja.)
3) Mēness Bērns dodas uz N novada domi pie mēres kundzes, kas, kā jau tādā mazā nācijā gadās, vienlaikus ir arī māsīca, un apprasās - tā un tā, ko te varētu darīt. Mēres kundze saka - baidos, ka neko, jo nesen pat K kungs - valsts mērogā pazīstams eko-zemnieks - konstatējis, ka uz viņa īpašumu neko nevar nopeilēt. Mēness Bērns noskumst un atvadās no sapņa.
4) Pēc pāris nedēļām mēres kundze atraksta epastu - tā un tā, izrādās viss ir čikeniekā, domes IT džeki esot uzrunājuši abus vietējos kantorus, parādījuši mana īpašuma koordinātes, abi kantori saka ok, viens var uzlikt šķīvi man uz jumta par 150 naudiņām un 8 mēnesī, otrs var uzlikt šķīvi man uz jumta par 400 naudiņām (jo Motorolla) un 11 mēnesī. Lai ņemot pirmo, tas lētāks.
5) Jipī! Laimīgu priekšnojautu pārņemts, pētu, kā sazināties ar kantori A. Mājaslapā epasta nav, kas, protams, interneta komunikācijās specializētam uzņēmumam ir vairāk nekā normāli. Nu i huj s ņim, zvanīšu. Mājas lapā un visos katalogos norādītais telefons neatbild. Mēģināju kādas reizes četras vairākās darba dienās dažādos laikos.
6) Well, ja bail no klientiem, kas grib atdot savas 150 naudiņas, tad neko. Pie reizes arī noskaidroju, ka par kantora A servisu internetos slikti izsakās, kaimiņi N novadā pa to laiku man arī izstāstījuši, ka viņiem radi lietojot kantori B - esot dārgāks, bet labāks.
7) Kantori B, es nāku! Es jums gribu atdot savas 400 naudiņas! Atrodu mājas lapā tekstu "par interneta pieslēgumiem rakstiem adresei [vards.uzvards@kantorisB.lv], un aizrakstu apmēram sekojošo: "tā un tā, ar jums runāja domes IT un teica, ka jūs esot gatavi man palīdzēt, mani interesē tas, kas jums mājas lapā saukts par tarifu tādu un tādu, vēlos nodarboties ar to un to, tāpēc vajadzētu garantēto minimālo vismaz 2 mb/s, utt, utt." Palūgšu ievērot: es nebūt neuzrakstīju "pārdodiet man to vadņu, pa kuru var ielīst goglā". Bez tam vēstules beigās pievienoju savam vārdam uzvārdam arī darbavietu un posteni, ko man principiāli riebj darīt, bet šoreiz likās, ka tas palīdzēs izskaidrot, kāpēc man tieši vajag konkrēta stipruma pieslēgumu. Pašam šķita, ka šāds vēstījums noteikti iemieso "es jums gribu atdot 400 naudiņas! sazinieties ar mani tūlīt!"
8) Paiet nedēļa, nekādas atbildes. Well, nu mazums kas - varbūt vados noklīda mans lūgums. Mēness Bērns zvana uz kantori B un saka - tā un tā, es jums sūtīju epastu, varbūt pazudis. A tur man atbild - Jā, jā, ir mums tā tava vēstule. (Nerunāsim par to, ka, lai arī N pilsētiņa ir maza, es ar nevienu no kantora B cūkas bērnībā neesmu kopā ganījis, un man mamma mācīja, ka svešam cilvēkam netutina. Tomēr vairāk mani pārsteidz šis angļu miers, ar kuru tiek pieņemts, ka jebkuram, kurš aizsūtījis vēstuli, kas apliecina gatavību atdot 400 naudiņas, - vienalga, vai cilvēkam, kas norādījis to posteni, kuru es savā vēstulē, vai Romas Pāvestam, - protams, taču jāsaprot: neviens viņam nekad netaisās uz to vēstuli atbildēt.)
9) Norijis izbrīnu, es laipni apjautājos, kā mēs varētu virzīties tālāk. Esot jābrauc, jākāpj pie manis uz jumta un jāsktās, vai nav meži un pauguri priekšā tornim. Ok, pabrīdināšu māmiņu, lai vecs cilvēks neuztraucas, un brauciet. Jā, jā, mēs tieši rīt vai parīt varētu, pirms tam piezvanīsim.
10) Kopš "rīt vai parīt" ir pagājusi gandrīz nedēļa. Pareizā atbilde ir... [priz v studiju!] neviens, protams, man nav zvanījis!
Ja jebu i plaču! Goda vārds! Šitais uzņēmīgais, uz rosišanos orientētais latvietis, kas krīzi pārcieta, jo saimniekoja žiperīgi un nesmādēja nevienu klientu! Kur viņš ir?! Kur!?
