..., jo viņai šodien 55 gadu jubileja. Un atstiepa cienāšanai ne tikai pīrādziņus un apelsīnus, bet arī mazliet vīna. 2litrus. Uz apmēram 30 cilvēkiem. Sasodīts!!

Te darbā ar savām pudelēm vicināties skaitās izcili neforši (ir kaut kāds mistisks punkts darba līgumā, par kuru gan visi pasmejas, bet tiešām ievēro, izņemot gadījumus, kad salej pati direktore),  uz ielas arī nevar.

Nopirku kokčiņu un aizgāju uz baznīcu. Pa ceļam gan baidījos, ka varētu būt sanākuši lērums sērotāji par to pašu veco onkulīti, kas tālajā Romā atdeva mūžibai savu dvēseli un tārpiem miesu (Hmm, kaut gan svētie gan it kā nepūstot. Redz cik vienkārši pārbaudīt, vai kāds ir svētais!!), bet mani straukami izrādījās veltīgi. Latvijā mēs te nesērojam.

Aizlīdu aiz sarkanajām lentēm (tās jau domātas tikai tūristiem, nevis īstenticīgajiem), paslēpos aiz baznīcas kolonnas (vot nekad neesmu sapratusi/iemācījusies ar cik "l" un cik "n" jāraksta vārds 'kollona"), un izdzēru savu kokčiņu. Pabesījos, par kārtējo sākto remontu. Pavisam nesen taču jau remontēja, es atceros!! Tobrīd gan knapi redzēju pari baznīcas solu malai. Vienu negaru brīdi mazliet pasvārstījos, vai pudeli atstāt zem soliņa, vai ielikt kādā grēkusūdzes krēslā, bet tomēr iebāzu atpakļ maisiņā (man tādu jauku maisiņu Narvasenā iedeva, bet tagad tas ir vienā Vecrīgas miskastē kopā ar pudeli. Es varu aizvest, parādīt, kurā).

Un tagad klausos LPD un lēnā garā urbinot degunu štukoju, ka jāķeras klāt bilancei. Labi, ka man maz vajag. Ar vienu kokčiņu pietika, lai tagad būtu labi, labi...