vēlreiz par karu
Ja šodien sāktos karš...

Tad rēķinot konkrēti manu dzimtu, nebūtu nevienas (!) paaudzes, kas nebūtu piedzīvojusi karu - t.i., būtu piedzimuši un nomiruši nezinot kas ir karš!! Jo vecmāmiņas dzīvoja kara laikā - mani vecāki dzima pēckara periodā, viņi vēl ir dzīvi, un, ja šodien sāktos karš, viņi jau skaitītos nākamā paaudze, kas atkal ir piedzīvojusi karu.
Bērni gan sanāk, ka ir dzimuši miera laikā veselās (tas ar ironiju) trīs paaudzēs - t.i., - mani vecāki, es, un mans bērns. Kaut gan, ja rēķina, ka mani vecāki un es esam dzimuši aukstā kara laikā okupētā teritorijā, tad ej tu sazini...

Es nezinu kāpēc, man vienmēr bijis ļoti bail no kara, jau no bērnības man sapņos rādījās šaušana, un ka ir jāslēpjas, un lido lidmašīnas un bumbo. Un vēl tagad ir šausmīgi bail no atombumbām. Kaut gan man drusku "atlaida" tās bailes no atombumbām, kad jau 20+ cik tur gadu vecumā noskatījos ANIMI (!) par puiku, kurš izdzīvo pēc kaut kādas Hirosimas vai Nagasaki bombardēšanas, un kā viņš dzīvo pēc tam. Vēl tagad acu priekšā stāv, ka viņš ir salicis plauktiņā sava tēva un citu radinieku galvaskausus. Bet tie jau ir tie japāņi...

Starp citu, par lidmašīnām, kas lido un bumbo runājot, pēdējā kara laikā, cik noprotu vairāk no daiļliteratūras, visi slēpās māju pagrabos. Cik racionāli tas reāli bija?? Un mūsdienās - deviņstāveņu māju pagrabā slēpties laikam būtu lielākā muļķība, ko varētu darīt. Es vēl gāju pirmajā vai otrajā klasītē, kad Pļavniekos cēla "Tālavu". Mēs bērni savā starpā mēļojām, ka tas ir "bunkurs", uz kuru būs jaskrien, ja nu gadījumā kas. Man šī doma likās nomierinoša. Kaut gan pēc Līgatnes pazemes bunkura apmeklējuma, nu jau nesenā pagātnē, man gribējās raudāt - jo viss kas tur taisīts, bija pamatīgi un pārdomati taisīts, un tas viss - karam.

Un vēl par lidmašīnām runājot, - tas bija tajā dienā, kad nodega Rīgas pils, - virs Rīgas lidinājās divi iznīcinātāji. Tagad es zinu, ka tos no parastām lidmasīnām viegli atšķirt, it sevišķi ja brāļi savulaik aktīvi līmējuši to modelīšus! Un kaut arī es uzreiz padomāju, ka tie taču ir savējie - NATO, es reāli apraudājos.

Kaut gan karš arī var būt dažāds. Piemēram vīra vecmāmiņa, cik noprotu, "dejojusi un izklaidējusies" ar vāciešiem, tādēļ labprāt gāja uz kinci noskatītes 2004 gada filmu par Hitleru, sak, atcerēties jaunību. Un arī "krievu" laikā, cik noprotu, šī dzimta nav dzīvojusi slikti, jo varēja iepirkties specveikalos, un vīrs no bērnības atceras tādas lietas, piemēram banānus, par kurām es pat nedomāju kā par reālām. Toties vīram ir arī savas " bērnības traumas" - jo viņa vecāki bija reāli komunisti, un viņš tika reāli mācīts, ka dzīvo super lielvalstī ar visvarenāko armiju, kas viņu sargā un kas ir palaidusi kosmosa sputņiku. Tad iedomājieties, kas notiek, kad šī varenā valsts pazūd! Nokristīja manu vīru jau sapratīgā vecumā, un viņš tam pretojies, cik jau nu jaunāks par 10 gadiem bērns spēj, jo vismaz viņam pašam liekas, ka tas tika izdarīts tikai tādeļ, ka bija sākusies atmoda, un visas viņa mammas draudzenes jau savus bērnus bija nokristījušas - modes pēc. Savukārt manu vecmāmiņu 16 gadu vecumā vāceši reāli pielika pie sienas, lai nošautu, bet beigu galā kaut kada brīnuma dēļ nenošāva. Tadēļ mana vecmamiņa nav iedomājama skatoties filmas par karu!! Manas "bērnības traumas" varbūt arī nebija tik izteiktas kā vīra - man galvenais, sākot iet skolā, stingri aizliedza kādam stāstīt, ka katru svētdienu ejam baznīcā un svinam Ziemassvētkus, tas arī viss. Nedz mana mamma, nedz tētis, cik zinu, nebija komunistu partijā, kaut arī taču it kā vajadzēja būt visiem. (Nupat uzrakstīju un padomāju, cik dīvaini, ka ļoti pareizi liekas teikt "ejam baznīcā", nevis tā kā patiešām būtu bijis pareizi teikt.) Tātad - PILNĪGI PRETĒJI mana vīra bērnībai, kaut arī abi esam dzimuši vienā gadā, un mūsu mammas ir dzimušas vienā gadā. Savukārt manai mammai gan ir reāla pēckara/padomju laika trauma - viņai vēlarvien liekas, ka viss ir "jādabū", un "jāsagadā", un stiepšus jāstiepj mājās. Un viņa pat vairs medicīnisku iemeslu dēļ nedrīkst īpaši nest smagumus, un taču ir bērni, kas verētu uzņemties visus "dabūšanas" pienākumus, bet savā starpā esam runājuši, ka viņai nedrīkst to atņemt, jo tā " dabūšana"/iepirkšanās viņai ir reāli psiholoģsiki vajadzīga.

Vissmieklīgākais, ka šobrīd mūsu dzimtās viss ir sagriezies otrādi. Ar vīra tēvu esam pat diezgan pamatīgi sakašķējušies (neejam uz ģimenes jubilejām, ja tur ir vīratēvs), jo savam dēlam, redz, ielikām "nelatvisku" vārdu (un tas nav nedz Maikls, nedz Deivs)!! Savukārt mana mamma, tā iemesla dēļ, ka, redz, vācieši gribējuši nošaut manu vecmāmiņu, ir izdomājusi, ka 9.maijs ir galvenie valsts svētki, kam jābūt kā brīvdienai, un obligati jāpavada pie Uzvaras pieminekļa!! Es kā mierīgāks cilvēks cenšos ar viņu par šo jautājumu nerunāt, jo man nez kāpēc liekas, ka krievi, atšķirībā no vāciešiem nebūtu klausījuši nevienu, un būtu ne tikai nošavuši, bet pirms tam vēl izvarojuši un pēc tam aplaupījuši. Bet varbūt vienkārši man tā liekas kaut kads propogandas dēļ. Un galu galā - pagātne ir pagātne, ir jādomā par nākotni, un man liekas, ka ejot 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa kaut ko svinēt, mamma nevis svin pagatni, bet bojā nākotni, - mana bērna, sava mazbērna nākotni. Kaut vai tāpēc, ka PSRS, kas uzvarēja karu un kurā dzima mana mamma nav mūsdienu Krievija, bet man liekas, ka mamma to nesaprot. Jeb es kaut ko nesaprotu??

Karš padara cilvēkus divkosīgus. Karš nebeidzas konkrētā dienā. Karš ir šausmīgs. Karš nebeidzas nekad. Varbūt karš ir tikpat dabisks, kā dzimšana un miršana.