bērnkopības ieraksts Nr.1
Pagājis jau mēnesis, bet es no tās bērnkopības tapat neko neesmu sapratusi, esmu nomocījusies, sanervozējusies, man viss sāp, esmu gribējusi skriet uz slimnīcu, esmu satracinājusi pusi savu radinieku, zvanījusi pēc padomiem draudzenēm un konsultantiem, nikni metusi nost klausuli, lamājusi iemeslu un raudājusi kopā ar viņu... Tikmēr visa iemesls mierīgi ēd, guļ, mazliet gražojas un aug. Un kad viņš tā mierīgi guļ - nu tad atkal jāraud no laimes un prieka.
Rodas jautajums, vai vispar pie bērnkopības var "piešauties", vai ir cilvēki, kam ir dots, un ir cilvēki, kam nav?? Jo šobrīd ienīstu teicienu par dabu, kas saslēdzas un visu nokārto.
+ sajūta (un tā arī noteikti ir!!), ka puse smadzeņu ir vienkārši atslēgusies. Pat filmas angļu valoda vairs nevaru skatīties - neko nesaprotu. Tas laikam, lai daudz maz varētu apstrādat visu augstāk minēto!! Tik daudz tā daba par mani ir apžēlojusies!!

Bet no otras puses - nu tācu aug, aug acīmredzami!! Pat žēl, ka tik ātri!!