Doma, ko reiz jau izvirzīja Andux
Cilvēki pārāk daudz nodarbojas ar monologiem. Nav komunikācijas. Cilvēki pārāk bieži runā runāšanas pēc, runā, lai kaut ko izlaistu laukā no sevis, lai kaut ko teiktu, nevis pateiktu. Un rezultātā parādās dzīvošana stikla kastēs. Visiem apkārt ir stikls, caur kuru viņi ir redzami, bet ne dzirdami. No tā arī rodas visas šīs problēmas un pārpratumi - "tu mani nesaproti", "tu manī neklausies", "tu mani nedzirdi". Jā, citi tevi nedzird. Pirmkārt, tāpēc, ka tu runā nevis viņiem, bet pats sev. Otrkārt, tāpēc, ka viņi negrib dzirdēt, kā tu runā. Viņi grib dzirdēt paši savu balsi.

Kur ir dialogi, cilvēki? Kur palikušas sarunas?