OK, vēl tikai viens ierakstiņš un tad nu gan - mudīgi pie plīts!

Mana jaunākā kolēģe ir 23 gadus veca ķīniete un viņa ir (grūti atrast piemērotu vārdu latviešu valodā ar pareizu nokrāsu) - nerātnele?

1) Viņas laptopam pārstāj darboties skaņa, ne iekšā, ne ārā. Aiznes uz IT daļu. Pēc kāda laika IT džeks atnāk un prasa vai datoram nav bijusi , sic, sic, saskare ar ūdeni. Un ko šī? Ā, nu jā, esot tur ūdens glāze gāzusies tuvumā. Tāds mazs nieks, ko noklusēt.
2) Tad, viņa ienāk manā dārgajā Jirā un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem izdzēš veselu projektu. Paldies, vēja māt!
3) Man uz galda stāv kaut kāds ar darba logo apzīmogots cilvēciņš - ķipa kaut kas, ko spaidīt stresīgā situācijā (kā tad), bet manā gadījumā viņš krāj putekļus. Kaut kādā brīdī viņa tam cilvēciņam apsien ap kaklu šallīti. OK. Paiet nez cik tur mēneši. Man apriebjas tā stulbā šallīte. Ņemu nost, bet izrādās, ka cilvēciņam ir gandrīz noplēsta galva. Es viņai prasu, vai viņa te uz mani izspēlē kaut kādu ķīniešu maģiju - izrādās, ka esot nejauši noplēsusi kādā no savām pirmajām darba dienām.
4) Un šonedēļ viņa man stāstīja, kā pareizi jāfočējas grupas bildē - grupas bildē vienmēr jāstāv blakus garākam/resnākam cilvēkam, lai tu pati izskaties tievāka. Šit jū nat! Es visu dzīvi esmu to vien darījusi, kā stāvējusi resnajā leņķī/vietā! Pats sliktākais, ka es tagad nekad nevarēšu normāli fotografēties grupā, jo kaut ko tādu nav iespējams aizmirst.