Man ir hiperrakstīgs noskaņojums, visticamāk, aprītā 100 gr šokolāde pie vainas, bet to nevar turēt zem pūra.

Tātad, man ir kolēģe, kurai pirms gandrīz diviem gadiem piedzima bērns. Un tad, kad viņa bija stāvoklī un arī tagad, reizēs, kad viņai kaut kas nedalec vai viņa kaut ko aizmirst vai sapiš, viņa saka: "I have mum's brain". Ko viņa skaidroja ar to, ka esot stāvoklī, bērns piesavinājās daļu viņas smadzeņspēju. Izklausās pēc diezgan lielas huiņas, ja kāds man pajautātu vai tā ir huiņa.
Un arī diezgan bēdīgs attaisnojums, lai nevajadzētu uzņemties atbildību par pašas nekompetenci vai kļūdām.

Pirmkārt, nafig?
Otrkārt, šādas runas tikai nostiprina uzskatus, ka sieviešu galvenais uzdevums ir mainīt pamperus, šmorēt, emocionāli balstīt ar aspergeru sirgstošos no Marsa un viņu otpriskus un mājdzīvniekus un ka viņas nevajag likt vadošos amatos, jo viņas nav pietiekami gudras un vadīt spējīgas. Nafig šaut pašas kājā?
Treškārt, man tas liek domāt ļaunas domas, iz sērijas "izskatās, ka tu esi nolemta rīt manus karjeras putekļus, ja jau tevi ir piemeklējušas mammas smadzenes".