Lasīju interviju oktobra "Lilit" žurnālā ar gleznotāju Sandru Krastiņu. Tad nu, uzzinot, ka viņas vīrs ir Edgars Vērpe (VKKF direktors), protams, iečekoju 2016. gada finansēto projektu sarakstu vizuālās mākslas nozarē.

Bet protams, ko gan es gaidīju.

Jā, es zinu, ka Edgars noteikti nebija komisijā, kura lēma, atbalstīt viņa sievas projektu vai nē.
Un jā, es apzinos, ka Edgars, ļoti iespējams, neizgāztu savas dusmas un izdevīgā gadījumā neatriebtos padotajiem, ja tie nebūtu atbalstījuši viņas sievas projektu.
Un jā, es apzinos, ka var arī nebūt tā, ka Edgars mājās Sandrai iesaka, kam pievērst uzmanību, projektu iesniedzot (kaut vai birokrātiskajām prasībām) lai to nenoraidītu.
Un jā, es apzinos, ka Latvija ir baigi mazā, turklāt daudzi emigrējuši un līdz ar to pīļu dīķis raujas arvien ciešāk kopā un nevar izvairīties no tiem radiem un draugiem jau nekur vairs.

Un tomēr. Un tomēr es domāju, ka tad, ja tu saņem naudu valsts iestādē vai prasi no valsts iestādes naudu, tad tev ir jāizvairās no situācijām, no kurām var kaut vai tikai uzvēdīt mazākā interešu konflikta vai favorītisma smaka (radniecības vai cīši lobas droudzybas dēļ).

Un protams, protams, es zinu, ka visi mākslenieki, dancotāji, teijātera spēlētāji, spalvu dīdītāji, utt., utjpr. ir mūžīgā badā un ir kopjama un saudzējama suga ne tā kā tie pretīgie lauksiemnieki, kuri ar savām viensētām dzen Latviju kapā un drīz atstās arī bez svaiga gaisa, jo vēl lopkautuvē nenodotās govis visu piepirdīs.

Upd. Papildus lasāmviela
http://m.pietiek.com/raksti/rakstnieku_organizacija_atgriezas_padomjlaiku_raganu_medibas

http://news.lv/Latvijas_Avize/2010/08/26/paradizes-atslegu-turetaji