tas ir absurds (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} mazeltov) rakstīja,@ 2016-08-22 20:11:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Pārkopēts no Latest posts, moped ņe moj
No Latest posts, izcēlums mans:
Jo saprotu, ka, ja metīšu kapeikas visiem ubagiem, tad aiz pēdējā ubaga rindas galā varēšu sēsties pati. Un nevaru arī paņemt vienu tādu ubagu pie sevis uz dzīvi - arī tas beigsies identiski.
Un man vairs sen nav spēka vientuļiem pensionāriem. Es biežāk esmu slima, nekā vesela, jau gadiem ilgi. Mana dzīve jau tā apmēram 50% nomodā pavadītā laika sastāv no sīkiem pakalpojumiem citiem - aizved, atved, palīdzi, nokārto, nomaksā, nopērc, aizdod mašīnu, pagatavo ēdienu, izmazgā drēbes, sarunā manā vietā, atbrauc palīgā.
Es neskrienu glābt patversmes suņus un kaķus, jo jau viens mans suns man mēnesī izmaksā virs 100 eiro, kā gan lai izglābju vēl kādu?
Neziedoju nepazīstamu cilvēku ārstēšanai, jo man nav pietiekami naudas, lai izārstētu pati savas hroniskās un akūtās kaites. Un draudzenei, kurai vajag 3000 eiro operācijai, es arī nevaru nekādi palīdzēt, jo man nav to 3000. Un, ja būtu, prātīgāk to summu būtu iztērēt savā labā, jo vajadzību ir ļoti daudz, turklāt ļoti nozīmīgu vajadzību.
Visa augstākminētā nepalīdzēšanas pakete ir norma cilvēkam, kam pietrūkst gan laika, gan naudas, lai dzīvotu kvalitatīvu dzīvi. Ar "kvalitatīvu" es domāju - 8 stundas dienā strādā, pāris stundas veltī hobijam, rūpējas par veselību, kad ir noguris, tad atpūšas.
Un te nāk leģions. Dažādas - gan valsts, gan privāti ierosinātas akcijas: Dzīvnieku un cilvēku patversmes, cilvēki ar steidzami nepieciešamām operācijām, nodegušas mājas, ubagi, bezpajumtnieki, sievietes, kas cieš no vardarbības, bāreņi, badacietēji, bēgļi. Un žmiedz manu pēdējo kripatu pašsaglabāšanās instinkta, sakot, ka kādam ir vēl sliktāk, lai taču es dalos. Ka vajag visiem dot, jo, savādāk - kas es par cilvēku, ka man tuvākā nav žēl.
Ziniet, ir žēl. Un ļoti pat žēl. Vēl jo žēlāk tāpēc, ka es tiešām nejūtos droša par nākamo dienu, mēnesi, gadu. Iespējams, ka brīdī, kad beidzot, knapinādama eiro pie eiro, būšu izgājusi visus nepieciešamos izmeklējumus, arī man būs nepieciešama steidzama operācija par astronomisku summu. Iespējams, ka pat pirms tā laika es būšu jau tiktāl nodzinusies, ka izmisumā pametusi pamatdarbu izcili neveselīgos apstākļos, un mana rocība samazināsies vēl uz pusi. Kas tik nevar notikt, bet visu apdrošināt es nevaru. Īstenībā - neko nevaru.
Tāpēc es uzskatu, ka šīs te kampaņas, kas tiek apmaksātas no tādu kā es kabatas (jā, arī ES budžets rodas no kaut kā, nevis zila gaisa un gribēšanas) un, kurās mani noliek vainas apziņas donora pozā, ir pretīgas un noziedzīgas manipulācijas, kas cilvēkos iznīcina pēdējās pašsaglabāšanās instinkta drupačas.
Zini, Latvija, liec man mieru ar saviem bēgļiem. Manis pēc lai viņi te dzīvo, vairojas un ievieš kaut cilvēkēdāju likumus pēc vēl divām paaudzēm. Vienkārši - liec man mieru, tev ir budžets un resursi, ar ko šos bēgļus pieņemt un uzturēt - uzturi uz veselībām. Neprasi man vispār nekādu manu viedokli šai jautājumā, tu taču sen esi izlēmusi visu mūsu vietā, ko vēl tu gribi? Lai es, vienkārši, atdodu tev pilnīgi visu, uzrakstu sev uz pieres "es mīlu visus bēgļus" un pakaros, tevi slavinādama par pareizo lēmumu? Jo tā būs cēli un skaisti, ja?
Tikai, no tā "pilnīgi visa", ko es Tev varētu atdot, tu pat vienu bēgli nepadarīsi laimīgu.
Ja es varētu atļauties vienu nelaimes putnu izmitināt pie sevis un par viņa labklājību pienācīgi parūpēties, tici man, tev tas man nebūtu ne jāatgādina, ne jālūdz."
No Latest posts, izcēlums mans:
"Nedomāju, ka tāda esmu vienīgā. Nodzīts, noguris cilvēks, kurš diezgan slikti tiek galā ar izdzīvošanas jautājumiem. Strādā, kā minimums, trīs slodzes - pamatdarbs (lai iet stāžs un sociālais nodoklis), minimikroskopiskais savs bizneselis, un darbs, kas ir mājsaimniecība. Ar savu mūždien pielabojamo dzīvojamo īpašumu, ar vecu mašīnu, sūdīgu veselību, jo nevar atļauties ne tik daudz atpūtas, cik vajadzētu, ne tik līdzekļu, lai savestu sevi kārtībā. Ar māti, kura ēd nervus, ar ne ideālo personīgo dzīvi.
Man ir žēl to, kam ir vēl sliktāk. Protams, ka žēl. Bet es jau sen vairs nemetu kapeikas ubagiem un neskrienu palīgā vientuļiem pensionāriem. Kad biju maza, gan ubagiem metu kapeikas, gan pensionāriem palīdzēju. Kāpēc tagad vairs to nedaru?Jo saprotu, ka, ja metīšu kapeikas visiem ubagiem, tad aiz pēdējā ubaga rindas galā varēšu sēsties pati. Un nevaru arī paņemt vienu tādu ubagu pie sevis uz dzīvi - arī tas beigsies identiski.
Un man vairs sen nav spēka vientuļiem pensionāriem. Es biežāk esmu slima, nekā vesela, jau gadiem ilgi. Mana dzīve jau tā apmēram 50% nomodā pavadītā laika sastāv no sīkiem pakalpojumiem citiem - aizved, atved, palīdzi, nokārto, nomaksā, nopērc, aizdod mašīnu, pagatavo ēdienu, izmazgā drēbes, sarunā manā vietā, atbrauc palīgā.
Es neskrienu glābt patversmes suņus un kaķus, jo jau viens mans suns man mēnesī izmaksā virs 100 eiro, kā gan lai izglābju vēl kādu?
Neziedoju nepazīstamu cilvēku ārstēšanai, jo man nav pietiekami naudas, lai izārstētu pati savas hroniskās un akūtās kaites. Un draudzenei, kurai vajag 3000 eiro operācijai, es arī nevaru nekādi palīdzēt, jo man nav to 3000. Un, ja būtu, prātīgāk to summu būtu iztērēt savā labā, jo vajadzību ir ļoti daudz, turklāt ļoti nozīmīgu vajadzību.
Visa augstākminētā nepalīdzēšanas pakete ir norma cilvēkam, kam pietrūkst gan laika, gan naudas, lai dzīvotu kvalitatīvu dzīvi. Ar "kvalitatīvu" es domāju - 8 stundas dienā strādā, pāris stundas veltī hobijam, rūpējas par veselību, kad ir noguris, tad atpūšas.
Un te nāk leģions. Dažādas - gan valsts, gan privāti ierosinātas akcijas: Dzīvnieku un cilvēku patversmes, cilvēki ar steidzami nepieciešamām operācijām, nodegušas mājas, ubagi, bezpajumtnieki, sievietes, kas cieš no vardarbības, bāreņi, badacietēji, bēgļi. Un žmiedz manu pēdējo kripatu pašsaglabāšanās instinkta, sakot, ka kādam ir vēl sliktāk, lai taču es dalos. Ka vajag visiem dot, jo, savādāk - kas es par cilvēku, ka man tuvākā nav žēl.
Ziniet, ir žēl. Un ļoti pat žēl. Vēl jo žēlāk tāpēc, ka es tiešām nejūtos droša par nākamo dienu, mēnesi, gadu. Iespējams, ka brīdī, kad beidzot, knapinādama eiro pie eiro, būšu izgājusi visus nepieciešamos izmeklējumus, arī man būs nepieciešama steidzama operācija par astronomisku summu. Iespējams, ka pat pirms tā laika es būšu jau tiktāl nodzinusies, ka izmisumā pametusi pamatdarbu izcili neveselīgos apstākļos, un mana rocība samazināsies vēl uz pusi. Kas tik nevar notikt, bet visu apdrošināt es nevaru. Īstenībā - neko nevaru.
Tāpēc es uzskatu, ka šīs te kampaņas, kas tiek apmaksātas no tādu kā es kabatas (jā, arī ES budžets rodas no kaut kā, nevis zila gaisa un gribēšanas) un, kurās mani noliek vainas apziņas donora pozā, ir pretīgas un noziedzīgas manipulācijas, kas cilvēkos iznīcina pēdējās pašsaglabāšanās instinkta drupačas.
Zini, Latvija, liec man mieru ar saviem bēgļiem. Manis pēc lai viņi te dzīvo, vairojas un ievieš kaut cilvēkēdāju likumus pēc vēl divām paaudzēm. Vienkārši - liec man mieru, tev ir budžets un resursi, ar ko šos bēgļus pieņemt un uzturēt - uzturi uz veselībām. Neprasi man vispār nekādu manu viedokli šai jautājumā, tu taču sen esi izlēmusi visu mūsu vietā, ko vēl tu gribi? Lai es, vienkārši, atdodu tev pilnīgi visu, uzrakstu sev uz pieres "es mīlu visus bēgļus" un pakaros, tevi slavinādama par pareizo lēmumu? Jo tā būs cēli un skaisti, ja?
Tikai, no tā "pilnīgi visa", ko es Tev varētu atdot, tu pat vienu bēgli nepadarīsi laimīgu.
Ja es varētu atļauties vienu nelaimes putnu izmitināt pie sevis un par viņa labklājību pienācīgi parūpēties, tici man, tev tas man nebūtu ne jāatgādina, ne jālūdz."
