Pirmdienu vakaros notiek beibju brauciens (lai gan arī džekus prom nedzen, ja viņi uzrodas). Kā jau paredzēju, pret kalnu viņām līdzi neturēju, taču no kalna lejā pa stāvajām takām gan - braucu aiz tām, kuras to trasi zināja un vienu īpaši stāvu vietu nobrauca tikai tā taku zinātāja un es, pārējās kāpa nost un vilka ričukus nopakaļis.
Līdz nākamajai nedēļai jāizdomā, vai pievienoties vēlreiz, jo visās darvas mucās ir pa karotei medus - beibe, kura visu laiku ir ūberpozitīva un ik pēc 5 metriem iespiedzas "ammmmmazing" "sooooo cuuuuute" "aaaaawesome" utt. tajā čiepstoši saldi nazālajā tembrā.
Pēc brauciena lielākā daļa (kopā bijām kādas padsmit) devās iedzert alu un tad puse no alus dzeršanas tika pavadīta runājot par mazdārziņiem, kompostiem un cik savaldīgi ir viņu suņi ejot garām kaķiem, vistām vai pamanot briedi. Nebija jau tā, ka nevarēju piedalīties aizraujošajās sarunās - kamēr māju saimnieki prom, es baroju viņu vistas. Un akvārija zivis. Un atveru siltumnīcas durvis no rīta un aizveru tās vakarā.

Bet dienas sirdi plosošākais brīdis bija tad, kad viņas visas aizplēsa pa kalnu prom deviņu mērkaķu ātrumā un atstāja mani lāčiem vakariņās (sieviešu solidaritātes precīzs atspoguļojums), un garām pabrauca arī shuttle auto ar piekabi, kurai pieskrūvēts dīvāns un riteņu turētājs un dīvānā laimīgi smaidīdami sēž trīs džeki un priecīgi MĀJ man garām braucot, kamēr es, haffojot un pafojot minu un minu un bļeģ minu pret kalnu pa to meža ceļu, kas nebeidzas un nebeidzas.