Tātad, ir divas episkas snovborda filmas, kas jāredz:

We Ride. The story of snowboarding. Tieši tā, par to, kā radās braukšana pa kalnu ar gludināmo dēli. Ļoti jauks un izklaidējošs gabals.

Higher. Šī filma ir par to, ka ne visi cilvēki savā dzīvē iet pa vienu taisnu, platu, lēzenu, iesistu sliedi. Šī filma ir par cilvēkiem, kuri brauc pa stāvu, neparedzamu, līkločainu sniega taciņu un liek apbrīnā aizturēt elpu, cik skaisti tas izskatās. Vispār, Džeremijs Džounss teica daudzus prātīgus vārdus par to, kāpēc viņš dzīvo tā, kā viņš dzīvo. Ģimenes cilvēks, kura ģimenē ietilpst arī kalni un sniegs un sniegadēlis un staigāšana pa kalna kori kā pa naža asmini. Ļoti skaista filma. Arī par to, ka ir vērts nez cik stundas alpīnistot kalnā, lai divu minūšu laikā nobrauktu pa vienu riktīg' fein' un episk' līnij'.

In other news, kādu brīdi atkal iet vaļā Dakāra (mans lielākais šociņš un pārdzīvojums par to, ka viņi ir izņēmuši titru beigās vīru ķiverē, kurš auro "Dakāāāār", kā lai tagad ar to samierinās) un Laija Sanza ir kļuvusi vienkārši ūberkruts kiborgs. Kaut nu Honda izturētu, jo viņa izturēs. Jātur īkšķi, lai beidz pirmajā desmitniekā.
Bet vispār, kāpu zonas atspoguļojums, kur visi perās pa smiltīm kā traki bija tik visas dvēseles stīgas kustinoši, ka pat foršais komentētājs vienkārši turēja muti un izbaudīja arī pats savas skudriņas to visu skatoties.