Šmugulīgie suķi ir atraduši jaunu mērķi - manu veco skolu (izrādās, ka viens no suķu dzimtas arī ir tajā mācījies).
Vispār, atcerējos vienu epizodi saistībā ar brīvprātīgi obligātajiem ziedojumiem kādā 1998. gadā. Skolas direktrisei bija ienākusi prātā žilbinošā doma, ka bibliotēkai ir nepieciešams televizors, lai rādītu kaut kādas tur mācību filmas. Doma laba, taču izpildījums - kā parasti. Protams, ka vajadzēja lekt augstāk par savu pakaļu un pirkt milzīgāko, lielāko un dārgāko, kas tobrīd bija pieejams, turklāt ne jau uz skolas, bet gan uz skolēnu obligāto ziedojumu rēķina. Naudu ievāca klases audzinātājas. Man liekas, ka kādu reizi vai divas noteikto ziedojumu summu iedevu, bet pēc tam vairs tai huiņai nepadevos un nekādus obligātos meslus audzinātājai no manis ievākt neizdevās. Kaut ko jau šķībi skatījās un kaut ko arī teica, bet neko ar to nepanāca - ja man liekas, ka notiek kaut kas netaisnīgs, man vienalga, lekšu uz ecēšām un plēsīšu kreklu, bet turēšos pie savas taisnības un pārliecības. Skumjākais, protams, tas, ka tas televizors pēc tam lielākoties krāja putekļus.