Kā jau tika solīts, šodien man nācās izmest megaloku pa visādām skērī-šit takām, daudzviet nācās stumt sevi un ričuku, jo, bļin, vienā pusē zemes siena, šaura taciņa zem kājām, bet otrā pusē - stāva krauja - kaut kā grūti atslēgt vizualizācijas kā es tur pišos lejā ar galvu pa priekšu, virpuļojot cauri lapām, vāveru kakām, apskrambājot visu, ko vien var un beigās uzspraužoties ar aci uz kāda asa zara. Vēl tur ir visādi dēļu-redeļu tiltiņi, kas arī sola kritienus uz galvas taisni gravās, kuras arī, pēc visādām ledus vētrām, ar kritušiem kokiem un zariem tā vien aicina mesties virsū ar sāniem. Viens pa ceļam satiktais man no attāluma uzsauca "hey bro", bet tas ir normāli, nekad uz tām takām nevienu beibi neesmu redzējusi. Tagad man jāiet vannā un es nevaru parunāt, tik nogurusi es esmu.