Tā, esmu gatava vēl vienam nekomentējamam ierakstam - šoreiz par nesen kā noslēgušos Dakāras ralliju.

Vislielākais prieks par to, ka Laijas Sancas pusē bija ne tikai viņas lieliskā braukšanas prasme, bet arī fortūna, jo mociks izturēja varen skarbos apstākļus un rallija beigās viņa ierindojās fakin 16. vietā, kas ir vienkārši ahūns sasniegums uz 78 finišējušu, daudzu izstājušos un viena, diemžēl, aizsaulē aizgājuša endūrista fona.

Vislielākais aizkustinājums, kur man pilnīgi asaras saskrēja acīs, bija par epizodi, kur viens dalībnieks beidzot, pēc nez cik stundu klīšanas ar moci pa tuksnesi beidzot pabeidza vienu no posmiem un ierodoties finišā, šim, tik pat putekļainam un nogurušam, neatejot no kases un varbūt pat nenokāpjot no moča (nu labi, viņš gan mazliet atpūtās un kaut ko ieēda), uzreiz nācās doties uz nākamo skarbo posmu komandas biedra tekstu iz sērijas "you can fuckin' do it man" pavadīts.

Savukārt vislielākā drāma risinājās automobiļu klasē, precīzāk, Mini braucēju komandā, jo uzvarētāju noteica nevis Msjē Dakāras (pēc pases Stefans Peterhansels) komandas pārsvars pār otro komandas ekipāžu, bet gan komandas vadības pavēle Peterhanselam palaist otro ekipāžu pa priekšu finišā pēdējā posmā. Es nezinu, kuram sajūta pēc šīs drāmas palika sājāka, Nani Romam, kurš "uzvarēja" (Peterhansela apstāšanās trases malā gaidot, kad Nanijs beidzot aizjoņos garām) vai Peterhanselam, kurš bija pārāks, bet pakļāvās komandas lēmumam un intervijās par to runāja smaidot, kaut arī pēc acīm varēja redzēt, ka iekšā viss vārās.

Un, kā iepriekšējos gadus, mans mīļākais Dakāras varonis ir tas džeks-endūrists, kas katras pārraides beigās sauc "Dakarrrrrr!". Viņu var redzēt šī video 24:46: https://www.youtube.com/watch?v=LQ73QHpAFzg