Kādreiz es domāju, ka mana paaudze beidzot kaut ko mainīs. Es domāju arī, ka izmirs tie vecie krievu penši, kuri medāļus pret krūškurvja kauliem grabinot, reizi gadā sit ar voblu pa galdu, bet ar kāju - kaļinkas ritmu un skvēriņš pie pieminekļa paliks arvien tukšāks un klusāks. Jā, man likās, ka mana vecuma ļauži būs labāki un pateicoties viņu nosodījumam pret korupciju, šo sabiedrības vēzi visos tā slāņos izdosies apstarot un apkarot un ne jau spraužot pie krūts visa veida lentītes un mainot kreklus un metot kažokus neskaitāmas reizes uz otru pusi.
Es laikam biju ļoti naiva.
Bet tas, kas mani uztrauc visvairāk, ir izglītības kvalitāte un arī pati izglītības vide smird.
Vispār, dzīvojot ārpus Latvijas, man pašai ir pārsteigums, cik ļoti visādi stereotipi ir pieķērušies pašai, kas izlien kā āža kājas un īleni no maisa. Tomēr jāatzīst arī tas, ka arī citur ļaužiem ir tādi paši aizspriedumi, tikai citur cilvēki kautrējas tos tik skaļi izrādīt kā tas pieņemts latviešiem.
Bet, dzīvojot tā patālāk no Zirga galvas līča, arī pozitīvais ir labāk redzams. Kaut vai - Latvijā man ir daudz mazāk bail pirkt pārtiku nekā šeit (visur rādās hormoni un laši ar divām galvām un govis, kurām ir caurums vēderā, lai var iečekot, cik labi šī šodien gremo). It īpaši piena un gaļas produktus. Bērna kopšanas atvaļinājums ilgāks (manai kolēģei darbā bija jāatgriežas jau pēc 4 mēnešiem, bet savu sīko atstāt silītē (par ko jāpiķo - jo vairāk pelni, jo vairāk maksā, turklāt; kā arī ASV vispār nav tāda bērnu kopšanas atvaļinājuma un pabalsta - ja tev nav iekrāts šim dārgajam hobijam, nu ko, sūdīgi tev).