Dažas dienas biju Latvijā (2 par maz, 3 par daudz). Pietiekami ilgi, lai pārliecinātos, ka viss joprojām ir pa vecam - attieksme ir drausmīga un pazemojoša.
Piemēram. Piebraucamais ceļš uz manas māsas mājām (zemes ceļš) nav remontēts vairāk kā 10 gadus. Cik var, tik paši saveduši akmeņus, lai bedres aiztaisītu (pagastam piederošs ceļš). Tieši, kad biju ciemos, atbrauc pagasta greideris un visu totāli sajāj, respektīvi, uztaisa ceļu par vannu, kur krāties ūdenim. Māsa aizbrauc uz pagastu pie galvenā, lai pajautātu, kāpēc ceļš tiek čakarēts vēl vairāk un kad to beidzot remontēs un pagasta pārvaldnieks viņai pasaka lūk ko: "Pārdod auto un uztaisi ceļu!"

Ziemā arī netaisās to ceļu tīrīt (uz to replika bija, ka nav taču tālu līdz lielajam ceļam, var aizbrist (1 km)). Katru dienu, lai izvadātu lielāko uz bērnudārzu. Jā, var aizbrist - pusgadu veco bērnu vienā padusē, sešgadīgo otrā un uz priekšu - Latvijas mātes taču var! Un kas, nevar mēnesi uz priekšu pārtiku sapirkties?

Kā mēs mājās sakām - latvieši ir pelnījuši izmirt un varbūt mūsu vietā beidzot atbrauks normālāki cilvēki dzīvot.