Tā kā vēl kāda stunda jāgaida, lai varētu skatīties superkrosu.

Pievēršot lielāku uzmanību feminisma un dismkriminācijas (visdažādākās) tēmai, mēdzu pieķert sevi vai atcerēties gadījumus, kad pati esmu bijusi ne labāka par tiem, kuri ir likuši justies slikti man, citiem. Neloloju nekādas cerības par to, ka mainīšu pasauli, toties ceru, ka vismaz pati kļūšu labāks cilvēks.

Kā arī - paliek daudz vieglāk uzzinot, ka neesmu vienīgā, kura ir kaut kāda tur, cituprāt, "superjūtīgā", "visu pārāk personiski uztverošā", "vai tiešām tev ir tik zema pašapziņa", "tu nedrīksti būt tik emocionāla, jūti mazāk!", utt. Paliek vieglāk, labāk, kā arī es jūtos stiprāka pēc tam, kad arī citi beidzot skaļi pasaka, ka nav ok tāda vai šāda rīcība, vārdiska vai fiziska un tas nav jāpacieš.