Dažreiz esmu ļoti veikla
Kad bijām ceļojumā, mums bija auto, kuram ir automātiskie logi (big deal, jo mūsu pašu vāģis ir odlskūlīgs, ar manuālajiem grozekļiem). Tā kā kārtējo reizi bija jānoparkojas vietā, kur knapi ielienam, nolaidu stiklu un izbāzu laukā galvu, lai redzētu, vai piebraucam pietiekami tuvu ietves malai. Un tā kā es nekad nevaru būt mierā, tad, kaut ko tur ar pirkstiem knibinoties, nejauši nospiedu to sūda slēdzi, kā rezultātā stikls strauji cēlās augšup, savukārt es panikā mēģināju ievilkt galvu atpakaļ, kas man kaut kā arī izdevās, tikai nenormāli sāpēja auss, kuru sēdēju saķērusi ar mī šokā izteiksmi sejā. Draugs, savukārt, knapi valdās, lai nerēktu balsī, jo viņam nav skaidrs - ja nu tā auss ir nogriezta un tad smieties nebūtu pārāk labi. Bet tikai līdz brīdim, kad saprata, ka nekas traks nav, tikai saspiesta/nobrāzta. Tā mums tagad ir viena no spilgtākajām ceļojuma atmiņām.