Jocīgi iedomāties, ka maniem vecākiem, kad šie bija manā vecumā, man jau bija 11 gadi un māsai 7.
Tad es vienmēr domāju tā (spriežot pēc savas raspizģaja tipa dzīves): bļā, kā mēs ar māsu viņiem labākos gadus atņēmām... :D
Viņiem taču bija viss - tusiņi, burziņi, mociklets, ceļojumi. Bet tad piedzimām mēs un tad šiem vajadzēja pelnīt naudu, pirkt žiguli, celt māju un būt atbildīgiem un palīdzēt pildīt teksta uzdevumus. Un mans sencis nekad nerealizēja savu sapni braukt amatieru motokrosistu gonkās un mamma, mammai arī bija savi sapņi, tagad jau noraktie. Plus vēl beigās viss tādā pakaļā sagāja un abiem nācās sākt dzīvi no jauna pēc 40.
Protams, mēs vienmēr esam jutušies kā viņu galvenais dzīves prieks un šie ar mums vienmēr ir lepojušies un tādā garā, bet es domāju, ka viņiem ar mums steigties nevajadzēja. Ļoti iespējams, viņi būtu bijuši daudz laimīgāki. Jo - kā gan 19 un 23 gadu vecumā lai tu zinātu, ka ģimene ir tas, ko tu vēlies, ja tu ne sūda neesi no dzīves redzējis, piedzīvojis, lai saprastu, kas tev patīk?

Tāpat arī nezinu nevienus no pazīstamajiem vecākiem, kuri pēc tam, kad bērni izauguši, tagad to vien darītu kā baigi ceļotu apkārt pa pasauli vai kā savādāk baudītu dzīvi nevis melnās miesās rautos, lai kaut kā vilktu galus kopā.